— Jā, — rupjā steigā piekrita Gutans, nepamanījis, ka izmisīgais sauciens izskan aizdomīgi pāragri no mīlošas sievietes lūpām. — Nav mana darīšana izdibināt, kā viņam, turklāt vēl tik ātri, izdevies jūs apmānīt. Lūk, ar ko jūs esat sasaistījusi savu likteni.
— Esmu jums ļoti pateicīga, — sacīja Hēlija dziļā pretīgumā pret šo cilvēku. Gluži dabiski, ka viņa elpoja smagi; nezinādama, ar ko beigsies šā vakara* drūmais notikums, Hēlija iztēlojās visādas briesmas. — Kā redzat, esmu satriekta, gluži apjukusi. Ko man darīt?
Palīdziet viņu aizturēt, — teica Gutans, — un zvēru jums, ka ne tikai nogādāšu jūs atpakaļ pilsētā, bet atdošu jums_ ceturto daju no atlīdzības. Jaunas sievietes mīl labi ģērbties , — Viņš nicīgi palūkojās uz Hēlijas nožēlojamo tērpu. — Dzīve kļūst dārgāka, bet es turu vārdu.
< Hēlijas roka neviļus pasvērās uz mednieka pārmērīgi veselīgās sejas pusi, bet meitene pārvarēja apvainojumu, pat nenosarkdama.
— Labi, piekrītu! — viņa stingri noteica. — Es neprotu piedot. Viņš drīz ienāks. Vai jūs nebaidāties, ka esat aizlaidis viņu?
— Nē. Viņš izgāja mierīgs. Pat tad, ja viņš ir nojautis, ka maska norauta, — no manis viena viņš, protams, nebaidīsies. Viņam ir revolveris. Slapjās žaketes atkārusies kabata skaidri parādīja priekšmeta apveidu. Man viņš jāsasien, jāsatver no mugurpuses. Jūs pievediet viņu pie būra un saistiet ar sarunu par kādu putnu. Pa to laiku izvelciet no kabatas revolveri. Citādi, — Gutans draudoši pazemināja balsi, — es jūs apkaunošu visas pilsētas acīs.
— Labi, — tikko dzirdami piekrita Hēlija. Viņa runāja un kustējās it kā spilgtā gaismā, kur viss tiek izlemts vienā mirklī un pilns murgainu skumju un noslēpumainības. — Jā, to jūs esat labi apsvēris. Es tā darīšu.
— Smaidiet jel! Smaidiet! — pēkšņi iesaucās Gutans. — Jūs nobālējāt! Viņš nāk, vai dzirdat?!
Lēnos, kā pārdomās tuvojošos soļus aiz durvīm dzirdēja arī Hēlija. Viņa pievirzījās tuvāk durvīm. Noks, plaši atvēris durvis, vispirms paskatījās uz meiteni.
— Nok, — viņa skaļi sacīja; mednieks tūliņ neaptvēra, ka pēkšņā vārda pārmaiņa nodod radušos stāvokli, bet bēglis to saprata. Revolveris jau atradās viņa rokā. Tas notika tik ātri, ka, steidzīgi pārkāpdama pār slieksni, lai neredzētu kautiņu, Hēlija vairs spēja tikai izdevst: — Aizsargājieties, — to es gribēju jums pateikt.
Pēdējais, kas viņai iespiedās atmiņā, bija divas vienā mirklī pārvērtušās vīriešu sejas.
Viņa paskrēja soļus desmit slapjo krūmu tumsā un apstājās, ieklausīdamās ar visu savu būtni. Nikna riešana; šāviens, otrs, trešs, divi kliedzieni; Hēlijas sirds sila kā strauji iedarbināta šujmašīna: caur pusatvērtajām durvīm šaudījās ēnas, kas mainīja vietu un apveidu; pēc dažām sekundēm, skaļi šķindēdami, izbira loga stikli un iestājās neapšaubāms, tomēr šādā brīdī izbrīnu modinošs klusums. Beidzot kaut kas melns pret aizmugurē krītošo gaismu iznāca no būdas.
— Hēlij! — klusi sauca Noks.
— Esmu šeit.
— Iesim. — Viņš aizsmacis elsa, ar plaukstu aizspiezdams pārsisto apakšlūpu.
— Vai jūs … nogalinājāt?
— Suni.
—- Bet viņu?
— Es viņu sasēju. Viņš ir par mani stiprāks, bet man palaimējās viņu pievārēt starp būriem. Tur viss apgāzts. Es viņam aizbāzu muti, piedraudot ar lodi, ja viņš nebūtu ļāvies … Pašam atvērt muti…
— Ak, lai paliek! — ar riebumu izdvesa Hēlija.
Nekad viņa nebija jutusies tik nelāgi kā šobrīd. Uz
ilgu laiku aptumšojās viņas dzīves gleznainā puse. Meža tumsa, cīņa, asinis, nodevība, nežēlība, gļēvums un rupjība izraisīja Hēlij as jaunajā dvēselē nepazītu nomāktību. Prātam viss bija skaidrs un negrozāms, bet sirdij — pretīgs.
Noks, pacēlis laivas galu, izlēja salijušo ūdeni un atgrūdās no krasta. Viņi virzījās pilnīgā tumsā. Ūdens līmenis bija stipri cēlies, ātrāk plūstošās straumes skaidrāk saklausāmie šļaksti skanēja uztraucoši un valdonīgi.
Ar dažiem airu vilcieniem Noks ievadīja laivu upes vidū un iegūlās airos. Tad, sajutusi, ka saistītais vīrs un nošautais suns beidzot atšķirti no viņas ar atstatumu un ūdeni, Hēlija sāka raudāt. Viņas satrauktajiem nerviem nebija citas izejas; viņa nespēja ne dusmoties, ne palikt vienaldzīga pret nule notikušo, — sevišķi tagad, kad no viņas vairs neprasīja to pārmērīgo savaldīšanos, kāda bija vajadzīga pie Gutaria.
— Dieva dē), neraudiet, Hēlij! — sāpīgi sacīja Noks. — Es esmu vainīgs, es viens pats.
Hēlija, zinādama, ka viņas balss aizlūzis, klusēja. Raudas norima. Viņa atbildēja:
— Jūs varējāt man pateikt visu tūliņ. Man var uzticēties, vai jūs varbūt nezināt to? Droši vien es nebūtu laidusi jūs šajā nolādētajā būdā.
— Jā, bet es tikai tagad sāku jūs pazīt, — skumjā at- klatībā pateica Noks. — Mana pasaka par garīdznieku un laulībām nelīdzēja: viņš zināja, kas es esmu. Bet būtu palīdzējusi… Ko jums pateica Gutans, Hēlij?
Hēlija īsumā atstāstīja pašu galveno, noklusējot piesolīto ceturto daļu un atlīdzības par aizturēšanu.
«Nē, tu neesi tā vērts, un es tev neteikšu,» viņa nodomāja, bet tūliņ kā rnāte pažēloja drūmi apklusušo Noku. «Palūk nu, kļuvis rāms.»
Un Hēlija iesmējās caur asarām, kas vēl nebija nožuvušas.
— Kas jums notika? — izbijies vaicāja Noks.
— Nekas, tie ir nervi.
— Rīt no rīta jūs būsiet jau mājās, Hēlij. Straume joņot joņo un nes mūs līdzi. — Pēc brīža viņš apņēmīgi uzprasīja: — Kā jūs noģidāt?
— Vīrietim jūs nebūtu uzdrošinājies pastāstīt notikumu ar draugu. Kamēr jūs gulējāt, manī sākumā radās neskaidra nojauta. Gandrīz vai pārliecība. Es ilgi klīdu gar krastu; izpeldējos, lai aizdzītu nogurumu. Kad atgriezos, jūs gulējāt, un tad, ieraudzīju, ka jūs guļat tik savādi, it kā pa paradumam pārvilcis žaketi pāri galvai, es tūliņ teicu sev: «Viņa draugs ir viņš pats.» Jūs bijāt sev slikts draugs, Nokl Tik tiešām, šajās pāris naktīs esmu kļuvusi vecāka ne jau par vienu gadu vien.