Jau sen Letiks sauca:
— Kaptein, kur jūs esat? — bet kapteinis to nedzirdēja.
Kad viņš beidzot piecēlās, tieksme uz neparasto pārsteidza kā satrauktas sievietes apņēmība un jūsma. Domīgi padevies tai, viņš novilka no pirksta veclaicīgu, dārgu gredzenu, gluži pamatoti nodomādams, ka varbūt iedveš ar to dzīvei ko būtisku, līdzīgu ortogrāfijai. Viņš saudzīgi uzbīdīja gredzenu uz mazā pirkstiņa, ko nebija aizsedzis pakausis. Pirkstiņš nepacietīgi sakustējās un noslīga. Vēlreiz palūkojies šajā dusošajā sejā, Grejs pagriezās un ieraudzīja krūmos matrozi ar augsti uzrautām uzacīm. Letiks, muti atplētis, vēroja Greja rīcību ar tādu izbrīnu, ar kādu droši vien Jonass skatījās valzivs rīklē.
— Ā, tas esi tu, Letik! — iesaucās Grejs. — Palūkojies uz viņu. Vai nav jauka?
— Brīnišķīgs mākslas veidojums! — čukstot atsaucās matrozis, kas mīlēja grāmatu izteicienus. — Apstākļu apsvērumā tas ir kas patīkams. Es noķēru četras murenas un vēl vienu tik resnu kā pūslis.
— Klusu, Letik. Iesim prom no šejienes.
Viņi iegāja krūmos. Viņiem nu vajadzēja nogriezties uz laivas pusi, bet Grejs kavējās, aplūkodams zemā krasta tāli, kur pār zaļumiem un smiltīm plūda Kapernas skursteņu dūmi. Sājos dūmos viņš atkal ieraudzīja meiteni.
Tad viņš apņēmīgi pagriezās, nokāpdams gar nogāzi; matrozis, nekā nejautādams, gāja nopakaļus, viņš juta, ka atkal pienākusi noteiktā klusēšanas reize. Jau pie pirmajām ēkām Grejs pēkšņi ierunājās:
— Vai tu, Letik, ar savu pieredzējušo aci vari noteikt, kur šeit ir traktieris?
— Manuprāt, tur, tas melnais jumts, — sprieda Letiks — bet var jau būt arī, ka ne.
— Kas tanī jumtā ievērojams?
— Pats nezinu, kaptein. Nekas vairāk kā sirdsbalss.
Viņi piegāja pie norādītās mājas; tās patiešām bija
Menersa traktieris. Caur vaļējo logu uz galda varēja redzēt pudeles, blakus tām kāda netīra roka glaudīja iesirmu ūsu.
Lai gan laiks bija agrs, traktiera lielajā istabā bija iekārtojušies trīs cilvēki. Pie loga sēdēja ogļu izvadātājs, noreibušo ūsu īpašnieks, kuras jau bija ievērotas; starp bufeti un istabas iekšdurvīm pie olu kulteņa un alus sēdēja divi zvejnieki. Menerss, garš jauns puisis ar vasaras raibumiem klātu, garlaicīgu seju un ar tādu sevišķu viltīga žirgtuma izteiksmi pusaklajās acīs, kāda ir raksturīga veikalniekiem vispār, slaucīja aiz letes traukus. Uz netīrās grīdas saules atēnotais loga režģis.
Tikko Grejs bija iegājis dūmakainās gaismas joslā, Menerss, padevīgi klanīdamies, atstāja savu paslēptuvi. Viņš tūliņ saskatīja Grejā īstu kapteini — no tādu viesu kārtas, kādus viņš reti redzēja. Grejam paprasīja rumu. Uzklājis uz galda ]aužu kalpībā nodzeltējušu galdautu, Menerss atnesa pudeli, iepriekš aplaizījis ar mēli atlupušās etiķetes maliņu. Tad viņš atgriezās aiz letes, uzmanīgi vērodams gan Greju, gan šķīvi, no kura ar nagu atlupināja kaut ko piekaltušu.
Tajā brīdī, kad Letiks saņēmis abām rokām glāzi, pazemīgi sačukstējās ar viņu, skatīdamies pa logu, Grejs pasauca Menersu. Hins apmierināts nosēdās uz krēsla malas, juzdamies glaimots par šādu uzrunu un glaimots tieši tāpēc, ka tā izpaudās Greja rupjajā pamājienā ar pirkstu.
— Jūs, protams, pazīstat visus šejienes iedzīvotājus, — mierīgi iesāka Grejs. — Mani interesē, kā sauc jauno meiteni gaišā ģērbā ar rožainiem ziediņiem, tumši brūniem matiem, apsietiem ar lakatiņu, neliela auguma, vecumā no septiņpadsmit līdz divdesmit gadiem. Es viņu sastapu netālu no šejienes. Kāds ir viņas vārds?
Viņš to sacīja spēkpilnā vientulībā, kas nepieļauj atkāpšanos no ieturētā toņa. ITins Menerss sarāvās un pat viegli pavīpsnāja, bet ārēji pakļāvās šim sarunas tonim. Taču pirms atbildes viņš brīdi klusēja — velti pūlēdamies uzminēt, kāda te ir sakarība.
— Hm! — viņš teica, skatīdamies griestos. — Tā droši vien būs bijusi «Kuģa Asola», neviena cita. Viņa ir pa- niuļķe.
— Tiešām? — vienaldzīgi atjautāja Grejs, norīdams prāvu guldzienu. — Kā tad tas gadījies?
— Ja tā, tad lūdzu uzklausīt.
Un Hins Grejam pastāstīja to, kā pirms gadiem septiņiem meitene sarunājusies ar dziesmu vācēju. Protams, šis notikums no tā laika, kad ubags to pastāstīja šepat traktierī, bija ieguvis rupjas un seklas tenkas veidu, taču īstenība palika nesagrozīta. — No tā laika visi viņu tā sauc, — teica Menerss, — sauc par «Kuģa Asolu».
Grejs paskatījās uz Letiku, kas izturējās klusi un pieticīgi, tad viņa skatiens pievērsās putekļainajam ceļam, kurš veda gar traktieri, un viņš sajuta it kā belzienu — belzienu reizē sirdī un galvā. Pa ceju šurp nāca tā pati Kuģa Asola, par kuru Menerss nupat atsaucās tik nievā- joši. Viņas brīnišķīgos sejas vaibstus, kas pauda nedzēšami saviļņojošu, kaut arī vienkāršu vārdu noslēpumu, viņš tagad redzēja tās skatiena apstarotus. Matrozis un Menerss sēdēja ar muguru pret logu, un, lai viņi nejauši nepagrieztos, Grejam netrūka vīrišķības paskatīties Hina sarkanajās acīs. Pēc tam kad viņš bija ieraudzījis Asolas acis, izgaisa viss Menersa stāstījuma smagais iespaids. Pa tam Hins, nekā nenojaudis, turpināja:
— Varu jums vēl pasacīt, ka viņas tēvs ir īsts nelietis. Viņš noslīcināja manu tētiņu, gluži kā tādu kaķi, lai dievs žēlīgs. Viņš …
To pārtrauca negaidīts, mežonīgs rēciens aiz muguras. Ogļu izvadātājs, nodzinis reibuma sastingumu, briesmīgi valbīdams acis, pēkšņi iesāka aurot dziesmu un tik neganti, ka visi satrūkās:
Kurvju pinēj, kurvju pinēj, Uzprasi par kurvi!..,
— Atkal esi piesūcies, nolādētā mucai — uzbļāva Menerss. — Arā!