…Tikai tad tu piesargies — Never mūsu durvis!…
iekaucās ogļu izvadātājs un, it kā nekas nebūtu noticis, iemērca ūsas alus putu šļakatās.
Hins Menerss sašutis paraustīja plecus.
— Draņķis, ne cilvēks, — viņš noteica netīkama sīkstuļa pašcieņā.
•— Vai vairāk nekā nevarat pastāstīt? — vaicāja Grejs.
— Es-e? Es jau jums teicu, ka viņas tēvs ir nelietis. Viņa dēļ es, cienītais kungs, kļuvu par bāreni un jau kā bērns biju spiests patstāvīgi gādāt sev dienišķo iztiku …
-— Melo! … — negaidīti iesaucās ogļu izvadātājs. — Tu melo tik neķītri un prasti, ka es atskurbu.
Hins nepaguva atvērt muti, kad ogļu izvadātājs pievērsās Grejam:
— Viņš melo. Viņa tēvs tāpat meloja, arī māte meloja. Tāda suga. Varat būt mierīgs, viņa ir tikpat vesela kā es un jūs. Esmu ar viņu runājis. Viņa ir sēdējusi manos ratos astoņdesmit četras reizes vai nedaudz mazāk. Kad meitene nāk kājām no pilsētas un es savas ogles esmu pārdevis, es arvien paņemu meiteni ratos. Lai viņa sēž. Es saku, ka viņai ir gaiša galva. Tas tūliņ redzams. Ar tevi, Hin Meners, viņa, protams, i divus vārdus nepārmainīs. Bet es, cienīts kungs, brīvajā ogļdara darbā nicinu tenkas un baumas. Viņa runā kā pieaugusi, taču viņas runa ir brīnumaina. Ja ieklausies — viss šķiet gluži tāpat kā būtu mūsu sarunā, tā tas ir un tomēr nav. Lūk, piemēra dēļ, — reiz iesākām runāt par viņas nodarbošanos. «Es tev teikšu tā,» viņa saka un turas pie mana pleca kā mušiņa pie zvana torņa, «šis darbs jau nav garlaicīgs, tikai man arvien gribas izgudrot ko sevišķu. Es,» viņa saka, «gribētu, lai laiva, ko esmu darinājusi, pati peldētu un airētāji lai airē pa īstam; lai viņi piestāj krastā, pietauvojas un gods godam kā dzīvi izkāpj krastā pamieloties.» Es iesmējos, tobrīd tas man likās smieklīgi. Es saku: «Nu Asola, tas tāpēc, ka tev tāds darbs un arī domas tādēļ ir tādas, bet paskaties visapkārt: darbā visi ir gluži kā kautiņā.» «Nē,» viņa saka, «ko es zinu, to es zinu. Kad zvejnieks ķer zivis, viņš taču domā, ka noķers tik lielu zivi, kādu neviens vēl nav noķēris.»
«Nu, bet es?» — «Bet tu?» viņa smejas, «droši vien, kad esi ar oglēm piebēris pilnu kurvi, tu domā, ka tās uzziedēs?» Rau, kādus vārdus viņa pateica! Tajā pašā mirklī, atzīstos, es dzīros palūkoties uz tukšo kurvi un man šķita, ka no klūgām itin kā raisās pumpuri, šie pumpuri pārsprāga, pār kurvi nošalca lapas un izgaisa. Es pat atskurbu. Bet Hins Menerss melo kā suns, ausis vien kust, to es zinu!
Uzskatīdams, ka saruna izvērtusies par skaidri redzamu apvainojumu, Menerss uzmeta ogļu izvadātājam caururbjošu skatienu un paslēpās aiz letes, no kurienes sarūgtināts apvaicājās:
— Vai pavēlēsiet ko pasniegt?
— Nē, — atbildēja Grejs, izņemdams naudu, — mēs ceļamies un ejam. — Letik, tu paliksi šeit, atgriezīsies pret vakaru un klusēsi. Uzzinājis it visu, kas iespējams, pastāstīsi man. Vai saprati?
— Labo kaptein, — teica Letiks mazliet familiāri, kam par iemeslu bija rums, — to nesaprast var tikai kurlais.
— Jauki. Atceries arī, ka nevienā gadījuma, kādi te iespējami, tu nedrīksti par mani runāt, pat pieminēt manu vārdu nedrīkst. Paliec sveiksi
Grejs izgāja. No šā brīža viņu neatstāja satriecošu atklājumu jutoņa, līdzīgi dzirkstij Bertolda pulvera piestā, — viens no tiem dvēseles apsvērumiem, kuri izraisa spilgtu uzliesmojumu. Viņu pārņēma rosīgs darbošanās gars. Viņš atguvās un sakārtoja domas tikai tad, kad iesēdās laivā. Smiedamies Grejs pagrieza roku ar plaukstu pret svelmaino sauli, kā reiz, zēns būdams, bija darījis vīna pagrabā; tad viņš atstūmās no malas un sāka ātri airēt uz ostas pusi.
IV
PRIEKŠVAKARA
Tās dienas priekšvakarā, septiņus gadus pēc tam, kad dziesmu vācējs Egls pastāstīja meitenei jūras krastā pasaku par kuģi ar sārtajām burām, Asola, atgriezusies mājās no rotaļlietu veikala iknedēļas apmeklējuma, bija nomākta, skumīgu seju. Savu preci viņa atnesa atpakaļ. Viņa bija tik apbēdināta, ka sākumā nemaz nespēja parunāt, un tikai pēc tam, Longrena satrauktajā sejā saskatījusi, ka viņš sagaida kaut ko sliktāku par īstenību, sāka stāstīt, ar pirkstu vilkdama pa loga stiklu, pie kura stāvēja, izklaidīgi vērodama jūru.
Rotaļlietu veikala saimnieks šoreiz sācis ar to, ka atvēris aplēšu grāmatu un parādījis viņai, cik liels ir viņu parāds. Viņa nodrebējusi, ieraudzīdama iespaidīgo trīs- zīmju skaitli. «Lūk, cik daudz jūs esat izņēmuši, sākot no decembra,» teica tirgotājs, «bet nu palūkosim, par cik ir pārdots.» Un viņš bīdīja pirkstu uz citu divzīmju skaitli. 2ēl un apvainojoši bija skatīties. No viņa sejas redzēju, ka viņš ir rupjš un nīgrs. Ar prieku būtu aizskrējusi, bet, goda vārds, aiz kauna nespēju. Un tad viņš sāka runāt: «Man, mīļā, tas vairs nav izdevīgi. Tagad modē ārzemju prece, visi veikali pilni ar to, un šos izstrādājumus vairs nepērk.» Tā viņš teica. Viņš runāja vēl daudz ko, bet es visu esmu sajaukusi un aizmirsusi. Droši vien viņš tad iežēlojās par mani, jo ieteica iegriezties «Bērnu tirdziņā» un «Aladina spuldzē».
Pasacījusi visu svarīgāko, meitene pagrieza galvu un kautrīgi paskatījās uz veco vīru. Longrens sēdēja sakucis, pirkstus sažņaudzis starp ceļiem, uz kuriem bija atspiedies ar elkoņiem. Sajutis skatienu, viņš pacēla galvu un nopūtās. Pārvarējusi drūmo omu, meitene pieskrēja pie viņa, nosēdās līdzās un, pabāzusi savu vieglo roku zem viņa ādas svārka piedurknes, smiedamās un no apakšas skatīdamās tēva sejā, lietišķā mundrumā turpināja:
— Nekas, tas viss nav nekas, tu neklausies, lūdzu. Nu, lūk, es gāju. Piegāju pie briesmīgi lielas tirgotavas, tajā milzums ļaužu. Mani iemiedza drūzmā, es tomēr izrāvos un devos pie melnīgsnēja cilvēka acenēs. Ko es viņam teicu — neatceros; beidzot viņš pasmējās, pavandījās manā kurvī, kaut ko aplūkoja, tad atkal ietina drāniņā un atdeva man atpakaļ.