Longrens dusmīgs klausījās. Viņš skaidri redzēja savu samulsušo meiteni bagātnieku drūzmā pie letes, kas apkrauta dārgām mantām. Labi ģērbies cilvēks acenēs laipni paskaidro viņai, ka viņam būtu jāizput, ja sāktu tirgoties ar Longrena vienkāršajiem izstrādājumiem. Nevērīgi un veikli viņš noliek tās priekšā uz letes māju un dzelzceļa tiltu saliekamos modeļus, miniatūras, labi nostrādātus automobiļus, elektrisko instrumentu komplektus, lidmašīnas un dzinējus. Tas viss ož pēc krāsas un skolas. Pēc viņa izteicieniem iznāk, ka tagad bērni rotaļās tikai atdarina pieaugušos.
Asola bijusi «Aladina spuldzē» un vēl divos veikalos, bet nekā nepanākusi.
Beigusi stāstīt, viņa kārtoja vakariņas; paēdis un izdzēris glāzi stipras kafijas, Longrens teica:
— Ja mums neveicas, tad jāmeklē izeja. Es varbūt atkal stāšos darbā — uz «Ficrojas» vai «Palermo». Protams, viņiem taisnība, — viņš apcerīgi turpināja, domādams par rotaļlietām. — Tagad bērni nerotaļājas, bet mācās. Viņi tikai mācās, mācās un nekad nesāks dzīvot. Tā tas ir, bet žēl, patiesi, žēl. Vai tu pratīsi iztikt bez manis viena brauciena laiku? Lai gan tas ir neprāts atstāt tevi vienu.
— Arī es varētu braukt kopā ar tevi, teiksim, strādāt bufetē.
— Nē! — šo vārdu Longrens apzīmogoja ar plaukstas uzsitienu uz galda. — Kamēr es esmu dzīvs, tu nekalposi. Gan jau laiks rādīs.
Viņš sadrūvis apklusa. Asola novietojās viņam blakus uz ķeblīša stūra; no malas, galvu nepagriezis, viņš redzēja, ka viņa cenšas to iepriecināt, un tikko nepasmaidīja. Bet pasmaidīt — nozīmēja S'abiedēt un samulsināt meiteni. Kaut ko pie sevisrunādama, viņa saglauda tēva spurainos, sirmos matus, noskūpstīja viņu uz mutes un, aizspiedusi tēva spalvainās ausis ar saviem mazajiem, tievajiem pirkstiņiem teica:
— Nu, lūk, tagad tu nedzirdi, ka es tevi mīlu.
Kamēr viņa to apmīļoja, Longrens sēdēja visai sadrūvis,
kā cilvēks, kas baidās ieelpot dūmus, bet, izdzirdis viņas vārdus, skaļi iesmējās.
— Tu mīļā, — viņš sirsnīgi teica, paplikšķinājis pa meitenes vaigu, un aizgaja uz krastmalu apraudzīt laivu.
Asola kādu brīdi domīga stāvēja istabas vidū, nevarēdama izšķirties, vai ļauties klusām skumjām vai paveikt nepieciešamos mājas soļus; tad, nomazgājusi traukus, pārbaudīja skapī pārtikas atlikumus. Viņa nesvēra un nemērīja, bet redzēja, ka miltu līdz nedēļas beigām nepietiks, ka cukura kārbā jau saredzams dibens, tējas un kafijas kārbiņas bija gandrīz tukšas, nebija sviesta, un vienīgais, pie kā ar mazu vilšanos par izņēmumu kavējās acs — bija kartupeļu maiss. Tad viņa uzmazgāja grīdu un sēdās piešūt volānu no vecas drānas pāršūtiem svārciņiem, bet, atcerējusies, ka drānas atgriezumi nolikti aiz spoguļa, piegāja pie tā un paņēma vīstokli, pie reizes palūkodamās savā attēlā.
Aiz riekstkoka rāmju atspoguļotās istabas gaišajā tukšumā stāvēja neliela auguma meitene, tērpusies lētā, baltā muslīnā ar rozā puķītēm. Viņas plecus klāja pelēks zīda lakatiņš. Vēl bērnišķīgā seja ar gaišo iedegumu bija kustīga un izteiksmīga; skaistās, viņas vecumam pārāk nopietnās acis lūkojās daiļas dvēseles biklā nopietnībā. Viņas nepareizā sejiņa spēja aizkustināt ar līniju smalko skaidrību, katrs vaibsts, katrs šās sejas izcilnis, protams, piedienētu jo daudzu sieviešu sejām, bet to kopums, to stils bija ļoti oriģināls, oriģināli mīļš; pie tā arī paliksim. Pārējais nav vārdiem izsakāms, atskaitot vārdu «apburošs».
Meitene attēlā pasmaidīja tikpat nenoteikti kā Asola. Smaids iznāca skumjš, to pamanījusi, viņa uztraucās, it kā būtu ieraudzījusi svešinieci. Viņa piespiedās ar vaigu pie stikla, aizvēra acis un klusi noglāstīja ar roku spoguli tur, kur atspoguļojās viņas attēls. Neskaidru, mīlīgu domu spiests pazibēja viņā; viņa izslējās, iesmējās un apsedusies sāka šūt.
Kamēr viņa šuj, iepazīsimies ar viņu tuvāk — ielūkosimies viņa. Viņā ir divas meitenes, divas Asolas, kas sajauktas neparastā, brīnišķīgā savienojumā. Viena — matroža, amatnieka, rotaļlietu izgatavotāja meita, otra —• dzīva dzeja ar visiem tās saskaņas un tēlu brīnumiem, ar līdzās stāvošo vārdu noslēpumu, ar to ēnām un gaismu, kas pāriet no viena vārda uz otru. Viņa pazina dzīvi robežās, kuras novilka viņas pieredze, bet aiz vispārējām parādībām redzēja atspoguļojamies to gluži citādu. Tā, ielūkodamies lietās, mēs pamanām tajās kaut ko, kas nav tikai lineārs, bet, uztverot ar jūtām, — noteikti pamanām cilvēcīgo un — tāpat kā cilvēcīgo — arī dažādo. Kaut kā līdzīgi tam, ko (ja izdevies) mēs izsacījām ar šo piemēru, — arī Asola redzēja vēl ko vairāk par redzamo. Bet šiem klusajiem iekarojumiem viss vienkārši saprotamais viņas garam bija svešs. Viņa prata un mīlēja lasīt, bet arī grāmatā lasīja galvenokārt starp rindām, tāpat kā dzīvoja. Neapzinātas, dīvainas apgarotības pārņemta, viņa ik uz soļa izdarīja daudzus ēteriski smalkus atklājumus, gan nepasakāmus, bet tikpat svarīgus kā tīrība un siltums. Reizēm — un tas turpinājās dienām — viņa pat pārveidojās; dzīves fiziskais līdzsvarojums gaisa kā klusums no lociņa pieskāriena, un viss, ko viņa redzēja, no kā dzīvoja, kas bija ap viņu, kļuva par noslēpumu savi- jumu ikdienības atveidā. Ne vienu reizi vien satraukti un bijīgi viņa naktī gāja uz jūras krastu, kur, sagaidījusi rītausmu, pavisam nopietni lūkojās pēc kuģa ar sārtajām burām. Šie brīži sagādāja viņai laimi; mums būtu grūti tā iejusties pasakā, viņai bija ne mazāk grūti atbrīvoties no tās varas un burvības.
Citā laikā, visu to pārdomādama, viņa sirsnīgi brīnījās par sevi, pati neticēdama, ka tic, ar smaidu piedodama jūrai un, skumji iekļāvusies īstenībā, tagad, sakrokojot volānu, meitene atcerējās savu dzīvi. Tajā bija daudz garlaicības un ikdienišķības. Dažkārt vientulība divatā viņu ārkārtīgi nomāca, bet Asolā jau bija izveidojies tas iekšējās bijības vaibsts, tā cietējas rieva, ar kuru nevar ne dot, ne gūt žirgtumu. Par viņu zobojās, sacīdami: «Viņa ir ķerta, paviegla,» — viņa pierada arī pie šīm sāpēm; meitenei gadījās saņemt pat apvainojumus, pēc tam viņas krūtis smeldza kā no sitiena. Kā sieviete viņa Kapernā neguva ievērību, tomēr daudzi domāja, lai gan nejēdzīgi un miglaini, ka viņai dotību vairāk nekā citām — tikai citā valodā. Kapernieši jūsmoja par druknām, smagnējām sievietēm ar resniem ikriem un spēcīgu taukaino ādu; šeit patiku izrādīja, uzsitot ar plaukstu pa muguru un grūstoties kā tirgū. Šo jūtu paveids atgādināja rēciena vientiesīgo vienkāršibu. Asola piedienējās šajā apņēmīgajā vidē tāpat, kā cilvēkiem ar izmeklētu un trauksmainu dzīvi piedienētu rēga sabiedrība — lai arī tiem būtu Asolas burvība, kaut kas no mīlas šeit bija neiespējams. Tā, karavīra taurei vienmērīgi dunot, vijoles brīnišķā, skumjā meldija ir bezspēcīga novirzīt bargo karavīru pulku no tiešo uzdevumu pildīšanas. Pret to, par ko runāts šajās rindās, meitene izturējās noraidoši.