Kamēr viņa dungoja dziesmu par dzīvi, mazās rokas čakli un veikli darbojās; nokozdama diegu, viņa lūkojās tālē, taču tas netraucēja viņu vienmērīgi nolocīt apmali un izveidot cilpaino šuvi šujmašīnas- noteiktībā.
Lai gan Longrens vēl neatgriezās, viņa nebaidījās par tēvu. Pēdējā laikā viņš bieži naktīs aizbrauca zvejot vai vienkārši izklaidēties.
Asolu nemāca bailes, viņa zināja, ka ar tēvu nekas slikts nenotiks. Šai ziņā Asola arvien vēl bija tā mazā meitenīte, kas, draudzīgi čivinādama, rītos lūdza dievu pa savam prātam: «Esi sveicināts, dievs!», bet vakarā: «Ardievu, dievs!»
Viņa domāja, ka šādas īsas sazināšanās ar dievu pilnīgi pietiek, lai novērstu nelaimi. Viņa iejutās tā stāvoklī: dievs taču mūžīgi aizņemts, kārtojot darīšanas miljoniem |aužu, tādēļ pret dzīves ikdienas ēnām, pēc viņas saprašanas, vajag izturēties ar smalkjūtīga ciemiņa pacietību: pamanījis, ka māja pilna ar viesiem, kas gaida aizņemto namatēvu, ierīkojies un pamielojies saskaņā ar apstākļiem.
Beigusi šūt, Asola novietoja darbu kaktā uz galdiņa, izģērbās un nolikās gulēt. Nodzēsa uguni. Drīz vien viņa nojauta, ka nevarēs aizmigt; apziņa bija skaidra kā dienas gaismā, tumsa pat šķita mākslota; miesa, tāpat kā apziņa, likās viegla. Sirds sita kabatas pulksteņa ātrumā; tā sita it kā starp spilvenu un ausi. Asola dusmojās, grozīdamās, gan segu nogrūzdama, te atkal tajā ietīdamās ar visu galvu. Beidzot viņai izdevās atsaukt ierasto skatījumu, kas arvien palīdzēja iemigt: domās viņa meta akmeņus skaidrā ūdenī, vērodama vieglo loku rašanos. Miegs, likās, tikai šo žēlastības dāvanu bija gaidījis, tas atnāca, sačukstējās ar Mēriju, kas stāvēja pie gultas galvgaļa, un, pakļaudamies viņas smaidam, visapkārt uzsauca — š-š-š-š. Asola tūliņ aizmiga. Viņa redzēja iemīļoto sapni: ziedoši koki, skumjas, valdzinājums, dziesmas un noslēpumainas parādības, pamostoties no tām viņa atcerējās vienīgi mirdzošo, zilo ūdeni, kas plūda no kājām uz sirdi salts un aizraujošs. To visu aplūkojusi, viņa vēl kādu brīdi pabija brīnumu zemē, bet tad atmodās un apsēdās.
Miega nejuta, it kā viņa nemaz nebūtu gulējusi. Nekad neizjusts prieks un alkas kaut ko paveikt sasildīja viņu. Viņa raudzījās apkārt ar tādu skatienu, ar kādu vēro jaunu mītni. Istabu jau apgaismoja rītausma — ne jau visā starojuma pilnībā, bet blāvā mirdzumā, kas dod iespēju saredzēt apkārtni. Loga apakšdaļa bija melna, augšējā — jau apgaismota. Mājiņas ārpusē, gandrīz pie paša loga rāmja, staroja rīta zvaigzne. Zinādama, ka vairs neaizmigs, Asola apģērbās, piegāja pie loga un, atvāzusi āķi, atvēra logu. Laukā valdīja vērīgs, dzidrs klusums — it kā tas tikko būtu iestājies. Zilajā krēslā mirgoja krūmi, patālāk dusēja koki, smaržoja pēc tveices un zemes.
Turēdamās pie loga rāmja augšas, meitene skatījās un smaidīja. Pēkšņi kaut kas līdzīgs tālam aicinājumam saviļņoja viņu kā iekšēji, tā ārēji, viņa it kā vēlreiz pamodās no skaidrās īstenības pretī tam, kas vēl skaidrāks un neapšaubāmāks. No šā brīža līksmā apziņa viņu vairs nepameta. Tā mēs klausāmies ļaužu valodā un saprotam to, bet, ja sacīto atkārtotu, — izprastu vēlreiz ar citu, jaunu nozīmi. Tā tas bija ar Asolu.
Paņēmusi veco, bet ap viņas galvu mūžam jauno zīda lakatiņu, viņa to ar roku saturēja ciet zem zoda, noslēdza durvis un basām kājām izlidoja laukā uz ceļa. Lai gan viss bija kluss un tukšs, šķita, ka viņa pati skan kā orķestris, ka viņu var dzirdēt. It viss viņai bija mīļš, viss iepriecēja. Siltie putekļi kutināja kailās kājas, elpot bija tik viegli un patīkami. Debess krēslainajā plaisā melnēja jumti un mākoņi; snauda žogi, mežaroze, sakņu dārzi, lauki un liegi saredzamais ceļš. Visā bija vērojama cita saskaņa nekā dienā, tā pati, bet zaudējusi agrāko samē- rību. Viss dusēja vaļējām acīm, slepus aplūkojot garām ejošo meiteni.
Viņa soļoja jo tālāk, jo ašāk, steigdamās laukā no ciema. Aiz Kapernas stiepās pļavas; aiz pļavām krasta uzkalnu nogāzēs auga lazdas, papeles un kastaņas. Tur, kur ceļš beidzās un sākās aizaugusi taka, pie Asolas kājām liegi sāka glausties melns suns ar baltām krūtīm un izteiksmes pilnām acīm, kas šķita runājam. Suns, pazinis Asolu, smilkstēdams, pielabinādamies un luncinādamies sāka tecēt blakus, klusēdams vienojies ar meiteni par kaut ko tik saprotamu kā «es» un «tu», Asola, paskatījusies suņa izteiksmīgajās acīs, bija stingri pārliecināta, ka suns varētu runāt, ja vien tam nebūtu noslēpumainu iemesiu klusēt. Pamanījis ceļabiedres smaidu, suns priecīgi ierējās, pavicināja asti un vienmērīgi sāka tecēt pa priekšu, bet pēkšņi vienaldzīgi apsēdās, lietišķi pakasīja ar ķepu aiz auss, kur koda tā mūžīgais ienaidnieks, un aizskrēja atpakaļ.