Asola iekļuva augstā, rasotā pļavas zālē, turot roku ar plaukstu pret tās skarām, viņa soļoja uz priekšu, uzsmaidīdama viļņainajiem pieskārieniem. Ielūkodamās puķu savdabīgajās sejās un stiebru jūklī, viņa tur saskatīja gandrīz vai cilvēciskas izdarības — pozas, piepūli, kustības, vaibstus un skatienus; viņu šobrīd nepārsteigtu pat lauku peļu rotaļas, kurmju balle vai eža brutālā izprieca, baidot aizmigušu rūķi ar savu pukšķēšanu. Un, patiesi, viņas priekšā uz takas izritinājās eža pelēkais kamoliņš. Puk-puk, tas sirdīgi nošņāca kā važonis uz gājēju. Asola sarunājās ar tiem, kurus saprata un redzēja. «Labdien, slimnieciņ,» viņa teica zilajam īrisam, ko tārps bija sacaurumojis. «Vajag sēdēt mājās,» tas attiecās uz krūmu, kas liecās pret takas vidu un tāpēc bija garāmgājēju aplauzīts. Liela vabole turējās pie pulkstenītes, augu noliekdama un krizdama nost, taču stūrgalvīgi ķepurodamās kājiņām. «Nokrati šo resno pasažieri,» ieteica Asola. Vabole tiešām nenoturējās un sprakšķēdama aizlidoja sāņus. Saviļņota, trīsēdama un pilna jūsmas, viņa tuvojās uzkalna nogāzei, nozuzdama tās brikšņos no pļavas plašuma, tagad savu īsteno draugu apņemta, kuri — to viņa zināja — sarunājās basā.
Tie bija prāvi veci koki lazdu un sausseržu vidū. To nokārušies zari skāra krūmu galotņu lapas. Kastaņu mierīgi zaļoksnējā un rupjajā lapojumā pacēlās baltās ziedu sveces, to aromāts sajaucās ar rasas un sveķu smaržu. Taka vietvietām ar slidenu sakņu grumbuļiem te aizvijās lejup, te atkal pacēlās pret nogāzi. Asola šeit jutās kā mājās; viņa sasveicinājās ar kokiem kā ar cilvēkiem, pa- spiezdama viņu platās lapas. Viņa gāja, čukstot gan domās, gan vārdos: «Lūk, kur esi tu, un vēl otrs tu; daudz šeit ir jūsu, manu brāļu! Es eju, brālīši, steidzos, laidiet mani! Es jūs visus pazīstu, visus atceros un cienu.» Dižie «brāļi» glāstīja viņu, ar ko spēja — ar lapām, un atbildot draudzīgi krakstēja. Ar smiltīm nobridusies, Asola izkļuva pie kraujas pār jūru un nostājās uz kraujas malas, aizkususi no straujā gājiena. Dziļa, neuzvarama ticība līksmi
putoja un šalca viņā. Ar skatieniem viņa pasvieda to pret apvārsni, no kurienes tā ar liegu čalu krasta vilni atgriezās atpakaļ, lepna par lidojuma noteiktību.
Tai laikā jūra, gar apvārsni apņemta ar zelta pavedienu, vēl dusēja, tikai zem kraujas, piekrastes bedru peļķēs, uzšalca un atplūda ūdens. Dusošā okeāna tērauda pelēkumu tālāk no krasta aizstāja zilā un melnā krāsa. Debesis aiz zelta pavediena uzliesmodamas mirdzēja kā milzīgs gaismas vēdeklis, baltos mākoņus jau skāra liegs sārtums. Tajos atvizēja smalkās, dievišķīgās krāsas. Pār tumšo tāli jau klājās trīsošs sniega baltums; putas mirdzēja, un tumšsarkans pārrāvums, uzliesmodams zelta pavedienu vidū, atsvieda pār okeānu pie Asolas kājām sārtu virmojumu.
Viņa apsēdās, kājas zem sevis sarāvusi, un apņēma ar rokām ceļus. Vērīgi pievērsusies jūrai, viņa lūkojās uz apvārsni platām acīm, kurās nekā vairs nebija no pieauguša, — ar bērna acīm. Viss, ko viņa tik ilgi un kvēli bija gaidījusi, veidojās tur, pasaules viņā malā. Tālu dzelmju valstī viņa saskatīja zemūdens pakalnu; no tā augšup vīteņoja vijīgi augi; starp apaļajām lapām, vienā malā stiebru caurdurtām, zaigoja brīnišķīgi ziedi. Augšējās lapas spīdēja virs okeāna līmeņa; un tas, kas nezināja to, ko zināja Asola, redzēja tikai trīsas uz ūdens un spožumu.
No brikšņiem pacēlās kuģis, tas uzpeldēja un apstājās ausmas vidū. No šīs tāles tas bija tikpat skaidri saredzams kā mākoņi. Līksmi šķeļot viļņus, tas peldēja sārts kā vīns, roze, asinis, mute, sārts samts vai sarkana uguns. Kuģis nāca taisni uz Asolu. Putu spārni trīsēja zem viņa ķīļa varenā spiediena; jau piecēlusies kājās, meitene piespieda rokas pie krūtīm, kad brīnišķā gaismas spēle izvērtās ņirboņā; uzlēca saule, un rīta spilgtā gaisma norāva segu no visa, kas vēl tīksminājās, staipīdamies uz miegainās zemes.
Meitene nopūtās un palūkojās visapkārt. Mūzika apklusa, bet Asola vēl arvien atradās tās skanīgajā varā. Sis iespaids pamazām atslāba, pēc tam kļuva par atmiņu un beidzot vienkārši par nogurumu. Viņa nogūlās zālē, nožāvājās un, tīksmi aizvērusi acis., iemiga — pa īstam, jauna rieksta cietajā miegā, bez rūpēm un sapņiem.
Viņu atmodināja muša, kas skraidīja pa viņas baso pēdu. Nemierīgi pagrozījusi kāju, Asola pamodās; sēdēdama viņa sasprauda pajukušos matus, un tad Greja gredzens atgādināja sevi, bet, domādama, ka tas ir tikai kads stiebriņš, kas nokļuvis starp pirkstiem, viņa izstiepa tos, tā kā traucēklis nezuda, viņa nepacietīgi pacēla roku pie acīm, izslējās un pēkšņi uzlēca kājās tik strauji kā spēcīga strūklakas šalts.
Viņas pirkstā mirdzēja svešs priekšmets — Greja starainais gredzens, par savu viņa šajā mirklī nevarēja to atzīt, nejuta pat sava pirksta. «Kam tas pieder? Kam?» viņa trauksmaini iesaucās. «Vai es sapņoju? Varbūt atradu un esrnu aizmirsusi?» Satvērusi ar kreiso roku savu labo, kurā bija gredzens, viņa ar izbrīnu palūkojās apkārt, pētījot ar skatieniem jūru un zaļos* brikšņus, bet nekas nesakustējās, nekas nepaslēpās krūmos, un zilajā, tālu apstarotajā jūrā neredzēja nekādas pazīmes. Sārtums pārklāja Asolu, un sirdsbalss pateica mūžseno «jā». Notikušajam nebija izskaidrojuma, taču viņa atrada to bez vārdiem un domām savās neparastajās izjūtās, un jau tuvs viņai kļuva gredzens. Sirdij trīsot, viņa norāva to no pirksta: turēdama saujā kā ūdeni, viņa aplūkoja to — ar visu dvēseli, ar visu sirdi, visā savā līksmībā un jaunības vientiesīgajā māņticībā, tad, noslēpusi aiz ņiebura, Asola iekļāva seju plaukstās, zem kurām nevaldāmi lauzās ārā smaids, un, galvu noliekusi, lēni soļoja atpakaļ.