Tā, — nejauši, kā mēdz sacīt cilvēki, kas prot lasīt un rakstīt, — Grejs un Asola atrada viens otru vasaras dienas rītā, kas pilns nenovēršamības.
V
SAGATAVOŠANĀS
Kad Grejs uzkāpa uz «Noslēpuma» klāja, viņš labu brīdi nostāvēja nekustīgi, ar roku glauzdams galvu no pakauša uz pieri, kas nozīmēja galīgu samulsumu. Izklaidība — nenosakāmu izjūtu maiņa — atspoguļojās viņa sejā mēnessērdzīgā, nejūtīgā smaidā. Viņa palīgs Pan- tens šajā brīdī gāja garām, nesot šķīvi ar ceptu zivi. Ieraudzījis Greju, viņš ievēroja kapteiņa savādo izturēšanos.
— Vai jūs varbūt kritāt? — viņš saudzīgi apvaicājās. — Kur jūs bijāt? Ko redzējāt? Tā, protams, ir jūsu darīšana. Mākleris piedāvā izdevīgu kravu, prēmiju. Kas jums ir?
— Pateicos, — sacīja Grejs nopūzdamies, it kā būtu atraisīts. — īstenībā man trūka jūsu vienkāršās, gudrās balss skaņas. Tā iedarbojas kā auksts ūdens. Panten, paziņojiet ļaudīm, ka šodien mēs paceļam enkuru un pārvietojamies uz Lilianas grīvu, jūdzes desmit no šejienes. Tās teci šķērso nepārtraukti sēkļi. Grīvā var iekļūt tikai no jūras. Atnāciet pēc kartes. Locis nav vajadzīgs. Pagaidām viss … Jā, izdevīgā krava man ir tikpat vajadzīga kā pērnais sniegs. Pasakiet to māklerim. Es došos uz pilsētu, kur būšu līdz vakaram.
— Kas noticis?
— Itin nekas, Panten. Gribu, lai jūs ņemtu vērā manu vēlēšanos atturēties no izjautāšanas. Kad pienāks laiks, pasacīšu jums, kādēļ tā rīkojos. Matrožiem sakiet, ka paredzēts remonts, bet vietējais doks aizņemts.
— Labi, — nekā nedomādams, noteica Pantens aizejošā Greja mugurai. — Tiks izpildīts.
Lai gan kapteiņa rīkojumi bija pilnīgi lietišķi, palīgs izpleta acis un nemiera pilns aizsteidzās ar šķīvi uz savu kajīti, murminādams: «Panten, tu esi neizpratnē. Varbūt viņš grib pamēģināt ar kontrabandu? Vai arī mēs uzvilksim pirātu melno karogu?» Te Pantens sapinās dīvainākajos minējumos. Kamēr viņš nervozēdams notiesāja zivi, Grejs nokāpa savā kajītē, paņēma naudu un, pārbraucis pāri līcim, ieradās Lisas tirdzniecības rajonā.
Tagad viņš rīkojās noteikti un nosvērti, līdz sīkumiem apzinādamies visu, kas viņu sagaida brīnišķīgajā ceļā. Ikviena kustība — doma, rīcība sasildīja viņu ar mākslas darba izsmalcināto baudu. Viņa plāns izveidojās vienā mirklī un bija noteikts. Viņa dzīves izpratne tika pakļauta tam pēdējam kalta šķīliimam, pēc kura marmors kļūst mierīgs savā brīnišķīgajā mirdzumā.
Grejs pabija trīs veikalos, sevišķi apsvērdams izvēles pareizību, jo iztēlē jau skatīja vajadzīgo krāsu un pat nokrāsu. Divos pirmajos veikalos viņam parādīja zīdu tirgum paredzētās krāsās, tā uzdevums bija apmierināt vienkāršu godkārību; trešajā viņš uzgāja dažādāko nokrāsu paraugus. Veikala īpašnieks priecīgs rosījās, izklājot izstāvējušos audumus, bet Grejs bija nopietns kā anatoms. Viņš pacietīgi šķiroja baķus, atlika, aizbīdīja, attina un izskatīja pret gaismu tādu daudzumu sarkanu sleju, ka lete, to apkrauta, šķita liesmojam. Uz Greja zābaka purna klājās purpura vilnis, uz viņa rokām un sejas lāsinoja rožaina atblāzma. Rakņādamies zīda liegajā pretestībā, viņš šķiroja krāsas: sarkana, bāla, rožaina un rožu sarkana, ķiršu krāsas, oranžās un drūmi dzelteno toņu savienojums; šeit bija visu stiprumu un visu nozīmju nokrāsas, dažādas savā šķietamā radniecībā, gluži tāpat kā vārdi «brīnišķīgs», «daiļš», «lielisks», «pilnīgs»; krokās bija patvērušies mājieni, ko neatsedza skatienu valoda, taču īsti sarkanu krāsu kapteiņa acis ilgi nevarēja atrast; viss, ko veikalnieks pienesa, bija labs, tomēr neizraisīja skaidru un noteiktu «jā». Beidzot viena krāsa saistīja jau cerību zaudējušā pircēja uzmanību; viņš apsēdās krēslā pie loga, attina garāku čaukstošā zīda gabalu, uzmeta to sev uz ceļiem un, atgāzies pret atzveltni ar pīpi zobos, kādu brīdi nekustējās, vērīgi noskatīdams krāsu.
Si pilnīgi tīrā krāsa, sārta kā ausmas strēle, pilna cēla prieka un valdonības, bija tā, kādu meklēja Grejs. Tajā nebija piejauktas ugunīgās nokrāsas, ne magoņu ziedlapiņu, violeto vai lillā krāsu notonējumi, nebija arī ne zilganuma, ne ēnu, itin nekā, kas rada šaubas. Tā kvēloja kā smaids, kas atspoguļo gara daiļumu. Grejs tā bija aizsapņojies, ka aizmirsa tirgotāju, kurš gaidīja aiz viņa muguras tik sasprindzis kā medību suns, kas izcēlis medījumu. Noguris gaidīt, tirgotājs atgādināja par sevi, ar troksni plēšot no auduma baķa nelielu gabalu.
— Pietiek paraugu, — teica Grejs piecēlies, — es ņemu šo zīdu.
— Visu baķi? — padevīgi šaubīdamies, vaicāja tirgotājs. Grejs klusēdams skatījās uz viņa pieri, un veikala īpašnieks kļuva mazliet nekautrīgāks.
— Tādā gadījumā, cik metru?
Grejs pamāja, aicinādams nesteigties, un ar zīmuli saskaitīja uz papīra vajadzīgo daudzumu.
— Divi tūkstoši metru, — viņš šaubīdamies aplūkoja plauktus. — Jā, ne vairāk par diviem tūkstošiem metru.
— Divus? — pārvaicāja saimnieks, drudžaini palēkdamies kā atspere. — Tūkstošus? Metru? Lūdzu jūs, kaptein, apsēsties. Vai nevēlaties aplūkot, kaptein, jaunu audumu paraugus? Kā vēlaties. Lūk, sērkociņi, te būs lieliska tabaka, lūdzu. Divi tūkstoši… divi tūkstoši par… — viņš pateica cenu, kas īstenībai atbilda tāpat kā zvērests vienkāršam «jā», bet Grejs bija apmierināts, jo negribēja it nemaz kaulēties. — Brīnišķīgs, vislabākais zīds, — turpināja tirgotājs, — prece ārpus konkurences, tikai pie manis tādu atradīsiet,