Kad beidzot tirgotāja sajūsmas brāzma bija apsīkusi, Grejs vienojās ar viņu par piegādi, uzņemoties visus izdevumus, samaksāja rēķinu un aizgāja, pavadīts tik godbijīgi kā ķīniešu valdnieks. Tobrīd otrpus ielas pretī tirgotavai klejotājs muzikants, uzskaņojis čello, ar vieglu lociņa pieskārienu lika tam klusi un skumji dziedāt; viņa biedrs, fleitists, apbārstīja dziesmas melodiju ar liegiem triļļu svilpieniem; vienkāršo dziesmiņu, ar kuru abi muzikanti modināja tveicē snaudošo pagalmu, izdzirda Grejs un tūliņ saprata, kas viņam tālāk darāms. Vispār šajās dienās viņš atradās tajā laimīgajā gaišredzības augstienē, no kuras skaidri pamanāmi it visi īstenības mājieni un ieteikumi; izdzirdis ratu trokšņa nomāktās skaņas, viņš jau apvienoja svarīgākos iespaidus un domas, ko saskaņā ar viņa raksturu izraisīja mūzika, skaidri apzinoties, kāpēc un cik labi izdosies tas, kas iecerēts. Pagājis garām šķērsielai, Grejs iegāja vārtos, kur notika muzikālais priekšnesums. Tai brīdī muzikanti jau gatavojās aiziet; garais fleitists, sen aizmirsis pašcieņu, pateicīgi māja ar platmali pret logiem, no kuriem tika nomesti naudas gabali. Cello jau atradas sava īpašnieka padusē; slaucīdams nosvīdušo pieri, Grejs gaidīja čellistu …
— Ko, tas esi tu, Cimer! — Grejs viņam uzsauca, pazinis muzikantu, kas vakaros ar savu jauko spēli uzjautrināja jūrniekus traktiera «Naudu galdā!» viesus. — Kā tad esi kļuvis neuzticīgs vijolei?
— Augsti godātais kaptein, — pašapmierināts atbildēja Cimers, — es spēlēju visus instrumentus, kas vien skan un tarkšķ. Jaunībā es biju muzikālais klauns. Tagad mani vilina māksla, un es ar sirdssāpēm redzu, ka esmu aizlaidis bojā nenoliedzamas dāvanas. Tādēļ novēlotā izsalkumā esmu iemīļojis divas: violu un vijoli. Cello spēlēju dienā, vijoli vakaros, tad es it kā raudu, raudu par bojā gājušo talantu. Vai nepacienāsiet ar vīniņu, nu? Cello ir mana Karmena, bet vijole …
— Asola, — Grejs turpināja.
Cimers nesadzirdēja.
— Jā, — viņš pamāja, — šķīvju vai misiņa tauru solo ir gluži kas cits. Bet kas man par daļu? Lai māžojas mākslas āksti, — es zinu, ka vijolē un čello vienmēr atpūšas fejas.
— Bet kas slēpjas manā «tur-ļur-ļū»? — jautāja klāt pienākušais fleitists, spēcīgs puisis ar zilām auna acīm un gaišu bārdu. — Nu, pasaki arī to!
— Raugoties pēc tā, cik no rīta esi iedzēris. Reizēm tajā sēž putns, reizēm — spirta tvaiki. Kaptein, šis ir mans kompanjons Duss, esmu viņam stāstījis, kā jūs šķiežat zeltu, kad dzerat, un viņš jūs pat neredzējis ir iemīlējis.
— Jā, — piebilda Duss, — es mīlu plašu vērienu un devību. Bet esmu viltīgs, neticiet maniem neķītrajiem glaimiem.
— Klausieties, — smiedamies teica Grejs, — man ir maz laika, un darīšanas negaida. Došu jums labi nopelnīt. Sagādājiet orķestri, bet ne no švītiem ar tik neizteiksmīgām sejām kā līķiem, kuri, mūzikas burtarijībā vai — vēl ļaunāk — skaņu gastronomijā iegrimuši, aizmirst mūzikas dvēseli un pamazām stindzina estrādes ar savu triku trokšņiem, — nē. Pulciniet savējos, kuri liek raudāt ķēkšu un sulaiņu vienkāršajām sirdīm, sameklējiet savus klaidoņus. Jūra un mīlestība necieš pedantus. Es ar prieku pasēdētu ar jums ne tikai pie vienas pudeles vien, bet man jāiet. Man daudz darīšanu. Ņemiet šo un uzdzeriet burtam «A». Ja jums pa prātam mans priekšlikums, iero- dieties novakarē uz «Noslēpuma», tas atrodas netālu no priekšējā dambja.
— Norunāts! — iesaucās Cimers, zinādams, ka Grejs maksā ķēnišķīgi. — Dus, paklanies, saki «jā» un met cepuri gaisā aiz prieka! Kapteinis Grejs grib precēties!
— Jā, — vienkārši atbildēja Grejs. — Visos sīkumos pastāstīšu jums uz «Noslēpuma». Bet jūs …
— Par burtu «A»! — piegrūdis Cimeram ar elkoni, Duss pamirkšķināja Grejam. — Bet… alfabētā ir tik daudz burtu! Atmetiet kaut ko arī kādam citam…
Grejs iedeva vēl naudu. Muzikanti aizgāja. Tad viņš iegriezās komisijas kantorī un nodeva kādu slepenu rīkojumu par prāvu summu, kas jāizpilda steidzīgi, sešu dienu laikā. Kad Grejs atgriezās uz sava kuģa, kantora aģents jau kāpa tvaikonī. Vakarā atveda zīdu; piecus buru meistarus, ko Grejs bija salīdzis, novietoja pie matrožiem; vēl nebija atgriezies Letiks un nebija ieradušies muzikanti, tos gaidīdams, Grejs iegāja aprunāties ar Pantenu.
Jāpiebilst, ka Grejs jau vairākus gadus kuģoja ar stabilu kuģa komandu. Sākumā kapteinis pārsteidza matrožus ar negaidītu braucienu untumiem, ar dīkstāvēm — reizēm mēnešiem ilgi — kuģniecībai neizdevīgākajās un klusākajās vietās, taču pamazām viņi aprada ar Greja «grejismu». Viņš bieži brauca vienīgi ar balastu, atsacī» damies no izdevīga darījuma tikai tāpēc, ka piedāvātā krava viņam nepatika. Neviens nevarēja viņu pierunāt uzņemt ziepes, naglas, mašīnu daļas un citu, kas drūmi klusē kravas telpās, modinot blāvu priekšstatu par garlaicīgu nepieciešamību. Bet viņš labprāt veda augļus, porcelānu, dzīvniekus, garšvielas, tēju, tabaku, kafiju, zīdu, vērtīgu šķirņu kokus: melnkoku, sandaļu, palmu. Tas viss atbilda viņa iztēles dižciltīgumam, radot gleznainu vidi; nav jābrīnās, ka «Noslēpuma» komanda, šādā veidā pēc Greja īpatnības izskolota, skatījās mazliet no augšas uz citiem kuģiem, kurus apņēma seklas ieraušanas dūmaka. Un tomēr šoreiz Grejs visu sejās lasīja jautājumu; pats aprobežotākais matrozis labi zināja, ka nav nekādas vajadzības doties remontā uz meža upes grīvu.
Pantens, protams, paziņoja viņiem kapteiņa pavēli; kad Grejs iegāja, palīgs, soļojot pa kajīti, beidza smēķēt sesto cigareti, gluži apdullis no dūmiem, uzskriedams krēsliem. Bija pienācis vakars; atvērtajā iluminatorā, kurā rēgojās gaismas zeltainā sija, atmirdzēja kapteiņa cepures lakotais nags.