— Viss nokārtots, — drūmi teica Pantens. — Ja vēlaties, varam pacelt enkuru.
— Jums, Panten, vajadzētu pazīt mani mazliet labāk, — saudzīgi noteica Grejs. — Tajā, ko daru, nav nekāda noslēpuma. Tikko būsim izmetuši enkuru Lilianas ūdeņos, es izstāstīšu visu, un jūs vairs netērēsiet tik daudz sērkociņu sliktām cigaretēm. Ejiet, paceliet enkuru!
Pantens, neveikli smaidīdams, pakasīja uzaci.
— Tas, protams, tā ir, — viņš teica. — Taču es tfpat vien.
Kad viņš izgāja, Grejs kādu brīdi sēdēja, nekustīgi lūkodamies puspavērtajās durvīs, tad aizgāja uz savu kajīti. Seit viņš gan sēdās, gan cēlās, ieklausīdamies, kā trinas enkura spilva, aptīdama žvadzošo ķēdi, grasījās iziet uz klāja, bet tad atkal nodevās pārdomām un atgriezās pie galda, novilkdams ar pirkstu uz vaska drānas asu, taisnu līniju. Dūres sitiens pa durvīm izrāva viņu 110 sastinguma, viņš pagrieza atslēgu, ielaižot Letiku. Matrozis, smagi elpodams, nostājās kā sūtnis, kas pēdējā mirklī novērsis nāves soda izpildīšanu.
— «Letik, Letik,» — es sev teicu, — viņš ātri bēra vārdus, — kad no kabeļu mola ieraudzīju, ka ap enkura spilvu dejo mūsu zēni, iespļaudami saujās. Man ir acis kā ērglim. Tad es drāzos šurp, es tā šņācu uz laivinieku, ka tas, cilvēks, no uztraukuma sāka svīst. Kaptein, vai jūs gribējāt atstāt mani malā?
— Letik, — teica Grejs, ielūkodamies viņa sasarkušajās acīs, — es tevi gaidīju ne vēlāk par rītu. Vai tu lēji uz pakauša aukstu ūdeni?
— Lēju. Tik daudz varbūt ne, cik ieņemts iekšā, taču lēju. Viss izdarīts.
— Stāsti.
— Nav vērts stāstīt, kaptein. Še viss ir pierakstīts. Ņemiet un lasiet. Ļoti centos. Es iešu.
— Uz kurieni?
— No jūsu pārmetošā skatiena redžu, ka par maz esmu lējis auksto ūdeni uz pakauša.
Viņš apgriezās un izgāja ar dīvainām akla cilvēka kustībām. Grejs attina papīru, šķita, ka zīmulis ir brīnījies, kad ar to vilktas zīmes, kas atgādināja sašķiebušos žogu. Lūk, ko rakstīja Letiks:
«Saskaņā ar instrukciju. Pēc pieciem staigāju pa ielu. Māja ar pelēku jumtu un divi logiem ielas pusē, līdzās sakņu dārzs. Attiecīgā persona parādījās divas reizes: reiz pēc ūdens, otrreiz pēc skaidām plītij. Tumsai iestājoties, raidīju skatienus logā, bet nekā neredzēju, kam par iemeslu bija aizkari.»
Tad sekoja daži norādījumi par ģimeni, kurus Letiks, kā redzams, bija ieguvis sarunā pie galda, tā ka ziņojums nobeidzās mazliet negaidītiem vārdiem: «Izdevumiem pieliku vēl drusku no sevis.»
Būtībā šis ziņojums apstiprināja tikai to, ko mēs zinām no pirmās nodaļas. Grejs nolika papīrīti uz galda, pasvilpa sardzes matrozi un aizsūtīja pēc Pantena, bet palīga vietā ieradās bocmanis Atvuds, norotīdams uzlocītās piedurknes.
— Mēs pietauvojāmies pie dambja, — viņš teica, — Pantens sūtīja uzzināt, ko jūs vēlaties. Viņš ir aizņemts, uz kuģa ieradās kādi ļaudis ar taurēm, bungām un vijolēm. Vai jūs viņus ataicinājāt uz «Noslēpuma»? Pantens lūdz jūs ierasties uz klāja, viņam galvā esot migla.
— Jā, Atvud, — atbildēja Grejs, — tik tiešām, es aicināju muzikantus. Ejiet un sakiet, lai pagaidām apmetas starpklājā. Pēc tam redzēs, kur viņus novietot. Atvud, sakiet viņiem un komandai, ka es ieradīšos uz klāja pēc stundas ceturkšņa. Lai sapulcējas. Jūs un Pantens, protams, arī paklausīsieties, ko es teikšu,
Atvuds uzrāva augšup kreiso uzaci, kā šautenes gaili, sāniski pastāvēja pie durvīm un izgāja.
Šīs desmit minūtes Grejs pavadīja, seju rokām aizklājis, bet viņš negatavojās un neko neapsvēra, tikai vēlējās brīdi paklusēt. Pa to laiku viņu gaidīja arvien nepacietīgāk, ar lielu ziņkāri, pilnu dažādu minējumu. Viņš uzkāpa uz klāja un matrožu sejās izlasīja, ka tie sagaida vistrakākās ziņas, bet, tā kā viņš pats notikušo atzina par pilnīgi dabisku, tad šis sasprindzinājums izraisīja viņā mazu īgnumu.
— Nav nekā sevišķa, — uzsāka Grejs, apsēzdamies uz tiltiņa kāpnēm. — Mēs pabūsim upes grīvā līdz tam laikam, kamēr pārmainīs visu takelāžu. Jūs redzējāt, ka atveda sarkanu zīdu. No tā buru meistara Blenta vadībā «Noslēpumam» izgatavos jaunas buras. Pēc tam mēs dosimies tālāk, kurp — to neteikšu, ne visai tālu no šejienes. Es braucu pie sievas. Viņa gan vēl nav mana sieva, bet kļūs. Man vajadzīgas sārtas buras, lai jau no tālienes, kā mēs esam vienojušies, viņa mūs pamanītu. Nu redzat, šeit nekā noslēpumaina nav. Par to vairāk nav jārunā.
— Jā, — teica Atvuds, pēc smaidošo matrožu sejām vērodams, ka viņi patīkami pārsteigti un neuzdrošinās runāt. — Tad tā tas ir, kaptein… Protams, mēs par (o spriest nevaram. Kā jūs vēlaties, tā arī notiks. Apsveicu jūs!
— Pateicos!
Grejs spēcīgi paspieda bocmaņa roku, bet tas, saņēmis visus spēkus, atbildēja ar tādu rokas spiedienu, ka kapteinis padevās. Pēc viņa cits pēc cita pienāca visi pārējie, līdz ar kautrīgu un siltu skatienu nomurminot apsveikumu. Neviens nekliedza, netrokšņoja — kaut ko dziļi vienkāršu matroži izjuta kapteiņa aprautajos vārdos. Pantens atvieglots nopūtās un kļuva priecīgs — viņa nomāktība izgaisa. Vienīgi kuģa namdaris šķita ar kaut ko neapmierināts, gurdi saņēmis Greja roku, viņš īgni vaicāja:
— Kā gan tas jums ienāca prātā, kaptein?
— Kā tava cirvja sitiens, — attrauca Grejs. — Cimer! Rādi savus zēnus.
Vijolnieks, uzsizdams saviem muzikantiem pa muguru, izstūma no bara septiņus ļoti nevīžīgi ģērbušos vīrus.
— Raugiet, — teica Cimers, — šī ir bazūne: tā nespēlē, bet šauj kā no dižgabala. Šie divi bezūsainie ir fanfaras; tiklīdz tie sāk spēlēt, tūliņ gribas kauties. Tālāk nāk klarnete, kornete un otrā vijole. Visi viņi lieliski prot apskaut drastisko prīmu, tas ir mani. Un, lūk, mūsu priecīgā amata galvenais balsts — bundzinieks Fricis. Jūs taču zināt, bundziniekiem allaž ir pievilta cilvēka izskats, bet šis sit ar cieņu, aizrautīgi. Viņa spēlei piemīt kaut kas atklāts un taisns kā viņa vāles. Vai viss pienācīgi veikts, kaptein?