— Apbrīnojami, — teica Grejs. — Jums visiem tiks ierādīta vieta kravas telpā, tātad šoreiz tā būs piekrauta ar dažādiem «adagio», scherzo», «fortissimo». Varat izklīst. Panten, atraisiet tauvas, dosimies ceļā! Es nomainīšu jūs pēc divām stundām.
Viņš nemanīja šīs divas stundas, jo laiks pagāja arvien vēl tās pašas iekšējās mūzikas pilns, kas neatstāja viņa apziņu, kā pulss neatstāj artērijas. Viņš domāja tikai par vienu, gribēja tikai vienu, tiecās tikai uz vienu. Būdams darbīgs cilvēks, Grejs domās apdzina notikumu gaitu, nožēlodams vienīgi to, ka nevar visu pavirzīt tikpat vienkārši un ātri kā dambretes kauliņus. Viņa mierīgajā ārienē nekas neliecināja par to sasprindzinātību, kuras dunoņa, līdzīga milzīga zvana dunai, kas dārd virs galvas, traucās pa visu viņa būtni kā apdullinošs, nervozs vaids. Beigās tas viņu noveda tik tālu, ka viņš domās sāka skaitīt :«Viens … divi… trīsdesmit…» — un tā tālāk, kamēr nobeidza ar tūkstoti. Sis paņēmiens līdzēja, beidzot viņš bija spējīgs visu pasākumu pavērot no malas. Mazu izbrīnu viņā radīja tas, ka nespēj iedomāties iekšējo Asolu, jo nebija pat runājis ar viņu. Viņš kaut kur bija lasījis, ka var, lai arī neskaidri, izprast cilvēku, ja iedomājas sevi par šo cilvēku un atdarina viņa sejas izteiksmi. Greja acis jau sāka pieņemt tām nepierasto, savādo izteiksmi un lūpas zem ūsām savilkās vārā, pazemīgā smaidā, bet tad atguvies viņš iesmējās un izgāja nomainīt Pantenu.
Bija tumšs. Pantens, sacēlis apkakli, stāvēja pie kompasa, sacīdams stūrmanim: ceturtdaļa rumbas pa kreisi, pa kreisi. Stop: vēl par ceturtdaļu. «Noslēpums» gāja ar ceļa vēju, uzvilktas bija tikai dažas buras.
— Ziniet, — Pantens teica Grejam, — esmu ļoti apmierināts.
— Ar ko?
— Ar to pašu, ko jūs. Es visu sapratu. Šeit uz tiltiņa, — viņš viltīgi pamirkšķināja, apgaismojis smaidu ar pīpes uguntiņu.
— Ak tā, — atbildēja Grejs, pēkšņi noģizdams, par ko ir runa, — ko tad jūs esat sapratis?
— Labākais kontrabandas nogādāšanas veids, — Pantens čukstēja. — Katram var būt tādas buras, kā grib. Jums, Grej, ir ģeniāla galva!
— Nabaga Panten! — teica kapteinis, nezinādams, dusmoties vai smieties. — Jūsu minējums ir asprātīgs, bet bez jebkāda pamata. Ejiet gulēt. Dodu jums vārdu, ka jūs maldāties. Es daru to, ko teicu.
Viņš aizsūtīja palīgu gulēt, pārbaudīja kursa virzienu un apsēdās. Tagad atstāsim viņu, jo viņam jābūt vienam.
VI
ASOLA PALIEK VIENA
Longrens pavadīja nakti uz jūras; viņš negulēja, nezve- joja, bet zēģelēja bez noteikta virziena, ieklausīdamies ūdens šļakstos, lūkodamies tumsā, vējā spirdzinādamies un domādams. Dzīves grūtajās stundās nekas tā neatjaunoja viņa dvēseles spēkus kā šādas vientulīgas klaiņošanas. Klusums, dziļš klusums un vientulība — lūk, tas viņam bija vajadzīgs, lai viņa iekšējās pasaules vārgās un sarežģītās balsis ieskanētos saprotami. Šajā naktī viņš domāja par nākotni, par nabadzību, par Asolu. Viņam bija grūti atstāt meiteni vienu, kaut arī uz neilgu laiku, turklāt vēl viņš baidījās atmodināt apklusušās sāpes. Iespējams, ka, kalpojot uz kuģa, viņš no jauna iedomāsies, it kā tur, Kapernā, viņu gaida draugs, kas nav miris, un atgriežoties viņš tuvosies savai mājai pilns skumju un veltīgu gaidu. Mērija nekad vairs neparādīsies mājas durvīs. Taču viņš gribēja lai Asolai būtu no kā pārtikt, un tāpēc nolēma rīkoties tā, kā to prasa rūpes.
Kad Longrens atgriezās, meitenes vēl nebija. Viņas agrās pastaigas tēvu neuztrauca, bet šoreiz viņa gaidas bija mazliet sasprindzinātas. Staigājot no viena istabas stūra uz otru, apgriezienā viņš pēkšņi ieraudzīja Asolu: strauji un nedzirdami ienākusi, viņa klusēdama nostājās tēva priekšā, gandrīz vai izbiedēdama to ar sava skatiena gaismu, kas pauda satraukumu. Likās, ka atklājusies viņas otra seja — ikviena cilvēka noslēpumainā seja, par kuru parasti runā tikai acis. Viņa klusēja, lūkodamās Longrenā tik nesaprotami, ka viņš ātri uzprasīja:
— Vai tu esi slima?
Viņa tūliņ neatbildēja. Kad jautājuma jēga beidzot skāra viņas apziņu, Asola nodrebēja kā zars, ko aizskārusi roka, un iesmējās ilgus, vienmērīgus klusa triumfa smieklus. Viņai vajadzēja kaut ko sacīt, bet, kā arvien, nebija iespējams izdomāt — ko īsti; viņa teica:
— Nē, esmu vesela … Kāpēc tu tā skaties? Esmu jautra. Tiešām, esmu jautra, bet tas tāpēc, ka tik jauka diena. Bet ko tu esi nodomājis? No tavas sejas jau redzu, ka tu kaut ko esi nodomājis.
— Lai ko es nodomātu, — sacīja Longrens, nosēdinādams meiteni uz cejiem, — es zinu, tu sapratīsi it visu. Mums nav no kā dzīvot. Es nedošos atkal tālā braucienā, bet salīgšu uz pasta kuģa, kas braukā starp Kasētu un Lisu.
— Jā, — viņa runāja it kā no tālienes, cenzdamās iedziļināties viņa rūpēs un darbā, bet ar šausmām pamanīja, ka nespēj beigt priecāties. — Tas ir ļoti slikti. Man būs garlaicīgi. Atgriezies drīzāk. — Tā runādama, viņa uzplauka nevaldāmā smaidā. — Jā, mīļais, drīzāk, es gaidīšu.
— Asola! — teica Longrens, saņēmis plaukstās viņas seju un pagriezis to pret sevi. — Saki, — kas noticis?
Viņa juta, ka vajag izkliedēt tēva uztraukumu, un, pārvarējusi līksmību, kļuva nopietni uzmanīga, tikai viņas acīs vēl mirdzēja jaunās dzīves gaidas.
— Cik tu esi savāds, — viņa attrauca. — Noteikti nekas. Es lasīju riekstus.