Longrens tam gan nenoticētu, ja nebūtu tā aizņemts ar savām domām. Viņu saruna kļuva lietišķa un izsmeļoša. Alatrozis lika meitai, lai viņa sakārto ceļasomu, uzskaitīja visas nepieciešamās lietas un deva dažus padomus:
— Es atgriezīšos pēc dienām desmit, bet tu ieķīlā manu bisi un sēdi mājās. Ja kāds grib tev pāri nodarīt, — saki: Longrens drīz atgriezīsies. Nedomā un nebēdājies par mani: nekas slikts nenotiks.
Pēc tam viņš paēda, cieši noskūpstīja meiteni un, uzmetis somu plecos, izgāja uz pilsētas ceļa. Asola noskatījās viņam pakaļ, kamēr viņš nozuda aiz ceļa līkuma; tad viņa atgriezās. Ne mazums mājas darbu jau gaidīja, bet viņa aizmirsa par tiem. Ar vieglu izbrīna pilnu vērību viņa aplūkoja savu apkārtni, juzdamās kā svešiniece šajā mājā, kas no bērnības bija iekļāvusies apziņā, ko viņa vienmēr nesa sevī un kas tagad šķita kā dzimtā vieta, ko pēc ilgiem gadiem apciemo no citas dzīves loka. Bet kaut kas necienīgs viņai likās šajā izjūtā, kaut kas nelādzīgs. Viņa piesēdās pie galda, uz kura Longrens gatavoja rotaļlietas, un mēģināja pielīmēt kuģa pakaļgalam stūri; lūkodamās šajos priekšmetos, viņa neviļus tos ieraudzīja lielus, īstenus; it viss, kas bija noticis no rīta, no jauna atausa viņā ar satraukuma trīsām, un zelta gredzens, saules lielumā, nokrita pār jūru pie viņas kājām.
Nespēdama nosēdēt, viņa izgāja no mājas un devās uz Lisu. Tur viņai nepavisam nebija ko darīt, viņa nezināja, kāpēc iet turp, bet neiet — nespēja. Ceļā viņa sastapa gājēju, kas vēlējās uzzināt kāda ceļa virzienu, viņa lietišķi paskaidroja tam, kas bija vajadzīgs, un tūliņ pat to aizmirsa.
Visu garo ceļu viņa veica nemanot, it kā būtu nesusi putnu, kas saistījis viņas liego vērību. Pilsētas tuvumā viņu mazliet izklaidēja trokšņi, kas atlidoja no tās milzīgā loka, bet tie nespēja saistīt kā agrāk, kad biedējot un nomācot padarīja viņu par klusu, bailīgu zaķēnu. Viņa ne- uobijās. Lēni izgājusi uz lokveidīgā bulvāra, šķērsojot koku zilās ēnas, uzticīgi un liegi ielūkodamās gājēju sejās, viņa gāja vienmērīgā, paļāvības pilnā solī. Novērotāju sugas cilvēki dienas ritējumā ne vienu reizi vien pamanīja nepazīstamo, pēc izskata dīvaino meiteni, kas virzījās caur raibo pūli, dziļās domās nogrimusi. Laukumā viņa palika roku zem strūklakas šļāces, laizdama caur pirkstiem mirgojošās lāses, tad apsēdusies atpūtās un atgriezās uz meža ceļa. Atceļu viņa veica garā atsvaidzināta, mierīgā un skaistā noskaņā, kas bija salīdzināma ar upi, kad dienas raibos spoguļus vakara ēnā nomainījis gluds mirgojums. Tuvodamās ciemam, viņa pamanīja to pašu ogļu izvadātāju, kuram šķita, ka viņa kurvis uzziedējis; viņš stāvēja līdzās ratiem ar diviem nepazīstamiem, drūmiem vīriem, ko klāja sodrēji un dubļi. Asola kļuva priecīga.
— Labdien, Fīlip, — viņa teica, — ko tu te dari?
— Neko, kukainīt. Nošļuka ritenis, es salaboju to, bet šobrīd smēķēju un tērgāju ar mūsu puišiem. No kurienes tu nāc?
Asola neatbildēja.
— Zini, Fīlip, — viņa iesāka, — es tevi ļoti mīlu un tāpēc pateikšu tikai tev. Es drīz aizbraukšu. Droši vien uz visiem laikiem. Tu par to nevienam nesaki.
— Tu gribi aizbraukt? Uz kurieni tad tu domā braukt? — brīnījās ogļu izvadātājs, jautājoši pavēris muti, un tāpēc viņa bārda izskatījās garāka.
— Nezinu. — Viņa domīgi apskatīja laukumu zem vīksnas, kur stāvēja rati, zaļo zāli vakara sārtajā blāzmā, melnos, klusējošos ogļdarus un padomājusi piebilda: — Tas viss man nav zināms. Es nezinu ne dienu, ne stundu un nezinu ari — kurp. Vairāk nekā neteikšu. Tādēļ jau iepriekš saku — ardievu. Tu bieži mani vizināji.
Viņa saņēma milzīgo, melno roku un spēcīgi pakratīja. Strādnieka seju sašķieba nekustīgs smaids. Meitene pamāja, apgriezās un aizgāja. Viņa nozuda tik ātri, ka Filips un viņa draugi nepaspēja pat galvu pagriezt.
— Brīnums, — teica ogļu izvadātājs, — ej nu saproti. Kaut kas ar viņu šodien … tāds lēcies.
— Pareizi, — piekrita otrs, — viņa it kā runā, it kā pierunā. Bet kāda mums daļa.
— Nav mūsu daļa, — pievienojās trešais nopūzdamies. Tad visi trīs iesēdās kulbā un, riteņiem uz akmeņainā
ceļa grabot, izzuda putekļos.
VII
SĀRTAIS «NOSLĒPUMS»
Bija balta rīta stunda; lielajā mežā turējās smalks tvaiks, dīvainu rēgu pilns. Nezināms mednieks, tikko pametis savu ugunskuru, virzījās gar upi, caur kokiem vizēja tukšie gaisa laukumi virs tās, taču uzcītīgais mednieks tiem netuvojās, sekodams svaigām lāča pēdām, kas veda kalnos.
Pēkšņi starp kokiem trauksmainas vajāšanas steigā izlidoja kāda skaņa: tā bija klarnete. Muzikants, iznācis uz klāja, nospēlēja kādas sērīgas melodijas fragmentu, pilnu gari stiepta, skumja atkārtojuma. Skaņas trīsēja kā balss, kas slēpj bēdas, pieņēmās, pasmaidīja skumjā modulācijā un aprāvās. Tāla atbalss neskaidri dainoja to pašu melodiju.
Mednieks, atzīmējis pēdas ar nolauztu zariņu, piegāja pie ūdens malas. Migla vēl nebija izklīdusi, tajā izgaisa milzīga kuģa kontūras, kas lēni pagriezās upes grīvas virzienā. Tā satītās buras atdzīvojās, posmiem nokārušās, izplezdamās un pārklādamas mastus ar milzīgu ieloku bezspēcīgiem vairogiem; atskanēja balsis un soļi. Vējš, mēģinādams pūst, slinki valstīja buras, beidzot saules siltums darīja savu: gaisa spiediens pieņēmās, izkliedēja miglu un aizplūda pa rājām liegās, sārtās rožainās formās. Rožainas ēnas slīdēja pār mastu un takelāžas baltumu, viss bija balts, atskaitot uzvilktās, liegi līgojošās buras dziļa prieka krāsā.
Mednieks, lūkodamies no krasta, ilgi berzēja acis, kamēr pārliecinājās, ka redz tieši tā, ne citādi. Kuģis izzuda aiz līkuma, bet viņš vēl arvien stāvēja un skatījās, tad klusēdams, plecus paraustījis, devās pēc sava lāča.