Kamēr «Noslēpums» peldēja pa upes gultni, Grejs stāvēja pie stūres rata, neuzticēdams stūri matrozim: viņš baidījās sēkļu. Pantens stāvēja līdzās jaunā vadmalas apģērbā, jaunu spīdošu cepuri, noskuvies un labsirdīgi sabozies. Viņš arī šobrīd vēl nejuta nekāda sakara starp sārto rotājumu un Greja īsto nodomu.
— Tagad, — teica Grejs, — kad manas buras sārtojas, vējš ir labs, un manā sirdī vairāk laimes nekā zilonim, redzot nelielu baltmaizes kukulīti, es mēģināšu jūs noskaņot sev līdzīgi, kā solījos Lisā. Ievērojiet — es jūs neuzskatu par muļķi vai stūrgalvi, nē, jūs esat priekšzīmīgs jūrnieks, un tas ir daudz. Bet jūs, kā vairums cilvēku, uzklausa! vienkāršas patiesības balsi caur dzīves biezo stiklu, tā kliedz, bet jūs nedzirdat. Es daru to, kas eksistē kā mūžsens nojēgums par daiļumu — par neiespējamo, bet kas pēc būtības tikpat iespējams un izdarāms kā pastaiga ārpus pilsētas. Drīz jūs ieraudzīsiet meiteni, kura nevar, kura nedrīkst citādi iziet pie vīra kā vien šādā kārtā, kā es rīkojos jūsu acu priekšā.
Un viņš īsumā pastāstīja jūrniekam to, ko mēs tik labi zinām, nobeigdams paskaidrojumu tā:
— Jūs taču redzat, cik cieši šeit saistīti liktenis, griba un rakstura īpašības: es eju pie tās, kura gaida un var gaidīt tikai mani, un es negribu nevienas citas kā tikai viņu, varbūt tieši tādēļ, ka, pateicoties viņai, es izpratu kādu vienkāršu patiesību. Šī patiesība ir tā, lai pats savām rokām radītu brīnumus. Kad cilvēkam galvenais ir iegūt dārgāko grasi, to viegli dot, bet, kad dvēselē slēpjas liesmaina auga sēkla un tā gaida brīnumu, sagādā viņam šo brīnumu, ja tu to vari.
Būs jauna dvēsele viņam un arī tev. Kad cietuma priekšnieks pats izlaidīs ieslodzīto, kad miljardieris uzdāvinās rakstvedim vasarnīcu, operetes dziedātāju un seifu, bet žokejs kaut tikai reizi pieturēs savu zirgu kāda cita dēļ, kuram nelaimējas, — tad visi sapratīs, cik tas ir patīkami, cik neizsakāmi brīnišķīgi, Bet pastāv arī citi brīnumi, kas nav mazāki: smaids, jautrība, piedošana un — īstā brīdi pateikts vajadzīgais vārds. Ja kādam tas piemīt, tad viņam ir viss. Attiecībā uz mani, tad mūsu sākums — mans un Asolas — saglabāsies uz visiem laikiem buru sārtajā atblāzmā, ko radījusi sirds, kura zina, kas ir mīla. Vai jūs sapratāt mani?
— Jā, kaptein. — Pantens nokrekšķinājās, noslaucīdams ūsas kārtīgi salocītā, tīrā kabatas lakatiņā. — Es visu sapratu. Jūs mani aizkustinājāt. Iešu lejā un lūgšu no Niksa piedošanu, ka vakar nolamāju viņu par nogremdēto spaini. Un iedošu viņam tabaku — savu viņš nospēlēja uz kārtīm.
Pirms Grejs, mazliet pārsteigts par savu vārdu tik negaidīti praktisko iznākumu, paspēja ko iebilst, Pantens jau klaudzinājās lejup pa kāpnēm un kaut kur jau patālu nopūtās. Grejs atskatījās un palūkojās augšup: virs viņa klusēdamas plandīja sārtās buras, saule to ielokos atmirdzēja purpura dūmakā. «Noslēpums» devās jūrā, attālinoties no krasta. Greja skaņu pilnajā dvēselē nebija nekādu šaubu — ne nemiera dobjo sitienu, ne sīko rūpju trokšņa; mierīgi kā bura viņš traucās uz burvīgo mērķi, pārņemts no domām, kas ātrākas par vārdiem.
Pret pusdienu pie apvāršņa parādījās kara kreisera dūmi. Kreiseris mainīja kursu un pusjūdzes attālumā pacēla signālu «palikt uz vietas».
— Draugi, — Grejs teica matrožiem, — mūs neapšaudīs, nebaidieties, viņi vienkārši netic savām acīm.
Viņš pavēlēja dreifēt. Pantens, kliegdams kā ugunsgrēkā, apturēja «Noslēpumu»; kuģis apstājās, pa tam no kreisera traucās tvaika kuteris ar koman:lu un leitnantu baltos cimdos; leitnants, uznācis uz kuģa klāja, pārsteigts palūkojās visapkārt un iegāja ar Greju kajītē, no kuras iznāca pēc stundas, savādi mādams ar roku un smaidīdams, itin kā saņēmis dienesta paaugstinājumu, un devās atpakaļ uz zilo kreiseri. Acīmredzot šoreiz Grejam bija bijuši lielāki panākumi nekā ar vientiesīgo Pantenu, jo kreiseris, mazliet uzkavējies, noraidīja uz apvārsni varenu salūta zalvi, kuras straujie dūmi, urbdami gaisu kā milzīgi, mirdzoši baloni, driskās izplīvoja virs rāmā ūdens. Visu dienu uz kreisera valdīja tāda kā svētku apmātība, tas nebija dienesta noskaņojums, tas šķita mīlas ietekmēts, par kuru runāja visur — sākot no salona līdz mašīnu telpai, pat mīnu nodaļas sargs pavaicāja garām ejošam matrozim:
— 'Tom, kā tu apprecējies?
— Es viņu sagrābu aiz brunčiem, kad šī gribēja aizbēgt no manis caur logu, — attrauca Toms un lepni uz- skrullēja ūsas.
Kādu laiku «Noslēpums» brauca pa atklātu jūru, pret pusdienu parādījās tāls krasts. Paņēmis tālskati, Grejs pavērsa to uz Kapernu. Ja nebūtu jumtu rindas, viņš saredzētu kāda nama logā Asolu sēžam pie grāmatas. Viņa lasīja; pār lappusi līda zaļgana vabolīte, apstādamās un paceldamās uz priekškājiņām neatkarīgā un mājīgā omā. Jau divi reizes vabolīte tika ar īgnumu aizpūsta uz palodzes, no kuras tā atkal atgriezās paļāvīgi un brīvi, it kā gribētu ko pateikt. Šoreiz tai izdevās aizrāpties gandrīz līdz meitenes rokai, kas turēja lapas stūri; šeit viņa palika stāvam uz vārda «skaties», šaubās apstājusies, gaidot jaunu brāzmu, un tiešām tik tikko izbēga no nepatikšanām, jo Asola jau iesaucās: «Atkal vabolīte… muļķīte!» — un gribēja aizpūst mazo viešņu zālē, bet pēkšņi viņas skatiens, pārslīdējis no viena jumta uz otru, pavēra pa ielas plaisu jūras zilgano tāli un baltu kuģi ar sārtām burām.
Asola nodrebēja, atgāzās krēslā un sastinga; tad strauji uzlēca kājās, arī viņas sirds pukstēja nevaldāmi, galva reiba un aiz jūsmas pilna satricinājuma acīs saplūda asaras. «Noslēpums» šajā brīdī meta līkumu ap nelielu zemesragu, turēdamies ar kreiso sānu pret krastu; klusa mūzika aizplūda zilajā dzīlē no baltā klāja zem sārtā zīda kvēlojuma; kādas melodijas ritmiskas variācijas, kas ne visai veiksmīgi skandēja visiem zināmos vārdus: pildiet, jel pildiet kausus — tos tukšosim mīlai par godu… Melodijas vienkāršībā līksmi izraisījās un šalca saviļņojums.