Neapjauzdama, kā atstājusi māju, Asola jau skrēja uz jūru, neatvairāmas notikuma vētras nesta; pie pirmās šķērsielas viņa bezspēkā apstājās, kājas grīļojās, elpa aizrāvās un stājās, samaņa turējās kā matiņā. Ārkārtīgās bailēs pazaudēt gribasspēku viņa piespēra kāju un atguvās. Pa brīžam te jumts, te žogs aizsedza viņas skatienam sārtās buras, tad, baiļodamās, ka tās nav pazudušas kā vienkāršs rēgs, viņa steidzās garām mocošajam šķērslim un, atkal ieraudzījusi kuģi, atviegloti uzelpodama, apstājās.
Pa to laiku Kapernā valdīja tāds apjukums, tāds satraukums, tāda vispārēja trauksme, kādu izraisītu arī spēcīga zemestrīce. Nekad vēl pie šī krasta nebija piestājies liels kuģis; šim kuģim bija tādas pašas buras, kādas pieminēja tikai izsmejot; nu tās kvēloja skaidri un neapšaubāmi kā neapstrīdams fakts, kas satrieca visus īstenības un skaidrā saprāta likumus. Vīrieši, sievietes, bērni steigā traucās uz krastu, kā kurš cēlies; iedzīvotāji sasaucās no pagalma uz pagalmu, sadūrās cits ar citu brēkdami un paklupdami; drīz vien ūdens malā salasījās liels pūlis, un šajā pūlī strauji iespraucās Asola.
Kainēr viņas nebija, |audis viņas vārdu pieminēja ar nervozu un drūmu nemieru, ar ļaunām bailēm. Vairāk runāja vīrieši, klusināti, šņācot kā nezvēri, apstulbušās sievietes šņukstēja, bet, ja kāda iesāka tarkšķēt, tad inde šļāca no viņas mēles. Tiklīdz ieradās Asola, visi apklusa, visi bailēs atkāpās no viņas, un viņa palika viena sakarsētās smilts klajā, samulsusi, nokaunējusies, laimīga, tikpat sārtu seju kā viņas brīnums, nespēcīgi izstiepusi rokas pretim lielajam kuģim.
No kuģa atīrās laiva ar saulē nodegušiem airētājiem, viņu vidū stāvēja tas, kuru, kā viņai nule likās, viņa pazina, miglaini atcerējās no bērnības. Viņš skatījās uz viņu ar smaidu, kas sasildīja un steidzināja. Bet tūkstoškārtīgs pēdējais izbīlis pieveica Asolu; bezgala baiļodamās no visa — no kļūdām, pārpratumiem, kāda noslēpumaina un ļauna kavēkļa, — viņa ieskrēja līdz jostas vietai silto viļņu plūsmā, saukdama:
•— Esmu šeit, esmu šeit! Tā esmu es!
Tad Cimers pamāja ar lociņu — un tā pati meldija satrauca pūļa nervus, taču šoreiz ar pilnu balsi, svinīgā korī. No saviļņojuma, mākoņu un viļņu kustības, tāles un ūdens mirdzuma meitene gandrīz nespēja vairs izšķirt, kas kustas: viņa, kuģis vai laiva, — viss kustējās, griezās un atslīga.
Te airis skaļi iešļakstējās viņai līdzās, viņa pacēla galvu. Grejs pieliecās, viņas rokas pieķērās pie Greja jostas. Asola piemiedza acis, bet tad, acis aši atvērusi, droši uzsmaidīja viņa gaišajai sejai un aizgūtnēm teica:
— Gluži tāds.
— Un arī tu, mana mīļā! — izceldams no ūdens sa- mirkušo dārgumu, teica Grejs. — Nu, lūk, esmu ieradies. Vai tu pazini mani?
Viņa pamāja, turēdamās pie Greja jostas, garā atjaunota, kautrīgi pievērtām acīm. Laime iemājoja viņa ka pūkains kaķēns. Kad Asola nolēma atvērt acis, laivas valstīšanās, viļņu mirga, «Noslēpuma» līgojošā un varenā borta tuvošanās — viss šķita sapnis, kur gaisma un ūdens virpuļoja kā saules zaķīši uz staru apspīdētas sienas. Neatcerēdamās kā, viņa Greja stiprajās rokās cēlās augšup pa kāpnēm. Klājs bija pārsegts un noklāts tepiķiem, buru sārtajos lāsmojumos likās ietverts debesu dārzs. Un drīz vien Asola apjēdza, ka atrodas kajītē — istabā, par kuru skaistākas vairs nevar būt.
Tad no augšas, satricinot un iegremdējot sirdi savā gaviļu kliedzienā, no jauna atskanēja svinīga mūzika. Asola atkal pievēra acis, baidīdamās, ka viss izzudīs, ja viņa skatīsies. Grejs saņēma viņas rokas, un, tagad zinādama, kurp var bezbailīgi iet, viņa piespieda savu no asarām miklo seju pie drauga krūtīm, kurš bija ieradies tik brīnišķīgā kārtā. Saudzīgi, taču smaidīdams, pats saviļņots un izbrīna pilns par to, ka pienācis neizsakāmais, ikvienam tik bezgala dārgais brīdis, Grejs pacēla aiz zoda uz augšu sen ilgoto seju, un meitenes acis beidzot atvērās savā gaišumā. Tajās bija viss labākais, kas cilvēkā var būt.
— Vai ņemsi pie mums manu Longrenu? — viņa vaicāja.
— Jā. — Un viņš tik cieši noskūpstīja viņu pēc sava skaidrā «jā», ka viņa iesmējās.
Tagad atstāsim viņus, zinādami, ka tiem nepieciešams palikt vieniem, tikai divatā. Pasaulē ir daudz vārdu dažādās valodās un izloksnēs, bet to nepietiek, lai kaut aptuveni izteiktu visu, ko viņi šajā dienā sacīja viens otram.
Pa tam uz klāja pie grotmasta, blakus tārpu izgrauztai muciņai ar izsistu dibenu, kas atklāja tumšu, simtgadīgu svētlaimi, gaidīja visa ekipāža. Atvuds stāvēja, Pantens svinīgi sēdēja, smaidīdams kā jaunpiedzimušais. Tad uznāca Grejs, pamāja orķestrim un, cepuri noņēmis, pirmais ar slīpētu glāzi, zeltainām taurēm skanot, iesmēla svēto vīnu.
— Nu, lūk… — viņš teica un izdzēris aizsvieda glāzi. — Tagad dzeriet, dzeriet it visi, kas nedzers, tas ir mans ienaidnieks!
Sos vārdus viņam nevajadzēja atkārtot. Kamēr «Noslēpums» pilnās burās attālinājās uz' visiem laikiem no šausmu pārņemtās Kapernas, drūzmēšanās ap muciņu pārspēja visu, kas tādā veidā notiek lielos svētkos.
— Kā šis tev patika? — jautāja Grejs Letikam.