— Kaptein! — vārdus meklēdams, atbildēja matrozis, — nezinu, vai es patiku šim, bet savi iespaidi man jāpārdomā. Strops un dārzs!
— Kas?
— Es gribu teikt, ka manā mutē ieplūda strops un dārzs. Topiet laimīgs, kaptein! Un lai laimīga kļūst tā, kuru es nosaukšu par «labāko kravu», par «Noslēpuma» augstāko balvu!
Kad nākošajā dienā ausa gaisma, kuģis bija jau tālu no Kapernas. Daļa ekipāžas, Greja vīna pievārēta, kā aizmigusi bija palikusi guļot uz klāja, uz kājām turējās tikai stūrmanis, sargs un kuģa pakaļgalā ar čello grifu zem zoda apcerīgais un iereibušais Cimers. Viņš sēdēja, viegli vilka lociņu, likdams stīgām runāt burvīgā aizsaules balsī, un domāja par laimi…
PA VIĻŅIEM TRAUCOŠĀ
Tā ir Dezidara ,.. Ai Dezidara, cik maz mēs priecājamies par tevi, kad virs jūras līmeņa parādījās tavi mandinillas mežiem apaugušie pakalni.
L. Sadurns
Man stāstīja, es esot nokļuvis Lisā pēkšņas saslimšanas dēļ, kā tas dažkārt atgadās. Tas noticis ceļā. Mani iznesuši no vilciena nesamaņā — ar augstu temperatūru un ievietojuši slimnīcā.
Kad krīze bija pārvarēta, ārsts Filatrs, kas visu pēdējo laiku slimnīcā draudzīgi rūpējās par mani, bija sameklējis man dzīvokli un pat atradis sievieti apkalpotāju. Es jutu par to dziļu pateicību, jo vairāk tāpēc, ka pa šā dzīvokļa logiem varēja redzēt jūru.
Filatrs reiz man sacīja:
— Mīļo Harvej, man šķiet, ka es it kā aizturu jūs mūsu pilsētā. Jūs varētu aizbraukt, kad atlabsiet, nemaz nerēķinoties ar to, ka esmu sameklējis jums dzīvokli. Tomēr, pirms ceļojat tālāk, jums nepieciešams zināms mājīgums — iedziļināšanās brīdis savā iekšējā es.
Viņa mājiens bija nepārprotams, un es atcerējos sarunas ar viņu par Nebijušā varu. Smagā slimība gan bija vājinājusi šo varu, taču dažreiz manā dvēselē vēl uz- šalca tēraudspalgā skaņa, un likās, tā negaisīs.
Braukdams no pilsētas uz pilsētu, no vienas zemes uz otru, es paklausīju kādam vēl neatvairāmākam spēkam nekā kaisle vai mānija.
Agri vai vēlu, uz vecuma sliekšņa vai ziedu gados, Nebijušais sauc mūs un mēs atskatāmies, pūlēdamies izprast, no kurienes atlidojis šis sauciens. Un, pamodušies savā ikdienā, ar sāpēm atguvušies un baiļodamies zaudēt jel vienu dienu, mēs tad veramies dzīvē, ar visu savu būtni pūlēdamies saskatīt, vai Nebijušais nav sācis piepildīties. Varbūt tā tēls jau skaidri saskatāms? Varbūt tikai jāpastiepj roka, lai satvertu un paturētu nule pazibsnījušo veidolu?
Bet laiks rit tālāk, un mēs aizslīdam garām augstajiem, miglainajiem Nebijušā krastiem, aizņemti savos ikdienas darbos.
So tematu es daudzkārt pārrunāju ar Filatru. Bet šo simpātisko cilvēku vēl nebija skāris Nebijušā atvadu sveiciens, un tāpēc mani paskaidrojumi nesatrauca viņu. Viņš gan izjautāja mani jo sīki un noklausījās diezgan mierīgi, ar dziļu uzmanību, atzīdams manu saviļņojumu un pūlēdamies to saprast.
Biju jau gandrīz atlabis, taču izjutu reakciju, ko bija izraisījusi dzīves līdzšinējā plūduma maiņa, un Filatra padoms man likās lietderīgs, tālab, no slimnīcas iznācis, apmetos dzīvoklī vienā no skaistākajām Lisas ielām — Amilego ielā, stūra namā ielas labajā pusē. Tas atradās ielas lejas galā, netālu no ostas, aiz doka, kuģu kapsētas klusuma apdvestā vietā, ko traucēja ne pārāk uzbāzīga, attāluma jau klusināta ostas dienas trokšņu spalgme.
Manā rīcībā bija divas lielas istabas: viena ar mi-lzīgu logu uz jūras pusi, otra — uz pusi lielāka par pirmo. Trešajā, apakšstāvā, kurp no manām istabām veda kāpnes, mitinājās apkalpotāja. Senlaicīgās, trauslās un spodrās mēbeles, vecais nams un izsmalcinātais dzīvokļa iekārtojums atbilda šās pilsētas daļas samērā mierīgajam klusumam. Istabās, kas atradās austrumu un dienvidu pusē, augu dienu staroja saule, tāpēc šis dziļais miers bija pilns sen pagājušo gadu gaišās rimtības, kurā pui- sēja neapsīkstošā, mūžam jaunā saule.
Saimnieku redzēju tikai vienu pašu reizi, kad maksāju viņam īres naudu. Tas bija smagnējs vīrs ar kavalērista seju un mierīgām, zilām, uz āru izvelbtām acīm. Ienācis saņemt īres maksu, viņš izturējās ar tik nesatricināmu mieru, neparādot ne vismazāko ziņkāri, it kā būtu sastapies ar mani ik mīļu dienu.
Apkalpotāja, gadus trīsdesmit veca sieviete, pagausa kustībās un piesardzīga, piegādāja man no restorāna pusdienas un vakariņas, uzkopa istabas un tad nozuda savā telpā, jau labi zinādama, ka es nekā neparasta nepieprasīšu un neuzsākšu arī tukšas sarunas, kas lielāko tiesu tiek ievadītas tāpēc vien, lai, pļāpājot un zobus bakstot, ļautos izklaidīgu domu laiskajam plūdumam.
Tā es iesāku tur dzīvot un nodzīvoju pavisam divdesmit sešas dienas; vairākas reizes mani tur apciemoja Filatrs.
Jo vairāk es sarunājos ar ārstu par dzīvi, splīnu, ceļojumiem un iespaidiem, jo vairāk noskaidroju sava Nebijušā veidolu un būtību. Neslēpšu, tas bija grandiozs un varbūt tāpēc tik neatvairāms. Tā saskanība, gandrīz vai arhitektoniskais līniju skaudrums bija izveidojies no paralēlisma nokrāsām. Tā es dēvēju mūsu divējādo attieksmi pret dzīves ikdienas parādībām un izjūtām. No vienas puses, tās ir dabiskas kā dzīves nepieciešamība: nosacīti ciešamas kā asignācijas, par kurām var saņemt zeltu, bet tām trūkst saskaņas, jo mēs redzam un izjūtam iespējamo izmaiņu tajās. Gleznas, mūzika, grāmatas jau sen apstiprinājušas šādu uztveri, un, lai gan šis piemērs ir vecs, es tomēr izmantoju to, neatrodot cita labāka. Tā grumbās patvērušās visas pasaules ilgas. Tāda ir ideālista nervozitāte, kuru izmisums bieži spiež noslīdēt zemāk, nekā viņš stāvējis, — vienīgi aiz emociju alkām. Dzīves likuma kroplajos paveidos un manas dvēseles cīņā ar to es biju meklējis, pats ilgi to neapjauzdams, kādu noteiktu veidolu, parādību vai notikumu virkni, kuri dabiski savijusies cits ar citu un nav vairs koriģējami, tāpat kā iemīļota dzejoļa rindiņas, kas mūs dziļāk saviļņojušas. Tādu rindiņu allaž ir tikai četras.