Protams, es pakāpeniski iepazinu savas vēlmes, bieži tās neievērodams, tā palaižot garām izdevību jau laikus izravēt šo bīstamo stādu saknes. Tie sakuploja un patvēra mani zem savas ēnainās lapotnes. Ne vienreiz vien bija gadījies, ka sastapu cilvēkus un radās situācijas, kas sākumā ieskanējās kā valdzinoša melodija, kuru ikvienam patiktos noklausīties, pirms viņš aizver acis. Ceļojumos redzētās pilsētas un zemes laiku pa laikam it kā atplaik- snīja manās acīs kāda dīvaina, tāla transparenta tikko samanāmo, bet jau valdzinošo gaismu, — taču viss atkal pagaisa, saira un pārtrūka kā satrunējusi dzija, ko savelk strauja atspole. Nebijušais, kuram es stiepu rokas pretī, varēja nākt tikai pats no sevis, citādi es to nemaz nepazītu un, rīkodamies parastā kārtā, riskēju radīt tikai ārišķīgas dekorācijas bez dvēseles. Tas būtu gluži tāpat, tikai citā plāksnē, kā to redzam mākslīgi izveidotos parkos, salīdzinot ar nejauši mežā skatītām ainām, ko saule, šķiet rūpīgi izcēlusi no dārglietu tīnītes.
Tā es biju izpratis savu Nebijušo un ļāvos tam.
Par visu to un vēl daudz ko citu — par cilvēcisko tieksmju kvēli vispār — norisa manas sarunas ar Filatru, kad viņš pieskārās šim jautājumam.
Cik nomanīju, viņš neaprima interesēties par manu slēpto satraukumu, ko saistīja iztēles priekšmeti.
Es biju viņam gluži kā īpatnēja tulpe, kas smaržo, un, ja šis salīdzinājums var izklausīties kā lepošanās, būtībā tas tomēr pareizs.
Tajā laikā Filatrs iepazīstināja mani ar Stersu, kura mājā sāku ciemoties. Gaidīdams, kad man atsūtīs naudu, par ko biju aizrakstījis savam pilnvarniekam Lerham, es laiku īsināju, pavadot vakarus pie Stersa un pastaigās pa ostu, kur pret krastmalu ēnojās kuģu' milzīgie silueti, satraucot mani ar nosaukumiem, Nebijušā zīmēm: «Sidneja», «Londona», «Amsterdama», «Tulona» … Šīs pilsētas biju jau redzējis vai arī varēju turp aizbraukt, bet ostu nosaukumi man nozīmēja gluži citu «Tulonu» un nepavisam ne to «Sidneju», kāda pastāv īstenībā: uzrakstu zelta burtos slēpās neatklāta patiesība.
Rīts allaž daudzsološs..,
tā saka Monss,
Kaut diena grūta un gara,
Skumst vakars piedodošs…
Tāpat kā Monsa «rīts», arī osta allaž daudz sola: tās pasauli pilda neapjausts nozīmīgums, kas zvārojas gigantisko celtņu cilātajās mantu kaudzēs, šūpojas slaidajos mastos un cieši piespiests krastmalai, iežņaugts starp kuģu dzelžainajiem sāniem, starp kuriem dziļi apakšā ēnā kā aizvērta grāmata klusēdams snauž zaļganais jūras ūdens. Neziņā — šauties augšup vai krist lejup — no milzīgajiem dūmeņiem virpuļo dūmi; ķēžu savažojumā saspriegts un apvaldīts dreb mašīnu spēks, to vismazākā sakustēšanās mierīgo ūdeni tūliņ sakultu bangainās putās.
Ieejot ostā, man šķiet, ka saredzu pie apvāršņa aiz zemes raga to pasauļu krastus, kurp ar bugspritu smailēm tiecas kuģi, kas gaida savu stundu; dunoņa, kliedzieni, dziesma, sirēnas dēmoniskais kauciens, — viss pārpilns kaisles un solījumu. Bet pāri ostai — visu zemju zeme, sirds tuksnešos un mežos, domu debesīs — spulgo Nebijušais — mūžam nebeidzamo medību noslēpumainais un brīnišķīgais briedis.
Nezinu, kas bija lēcies ar Lerhu, bet es nesaņēmu no viņa atbildi tik drīz, kā biju gaidījis. Viņš atsaucās tikai neilgi pirms manas aizbraukšanas no Lisas, atsūtot simt mārciņu un pa savam paradumam nepaskaidrojot kavēšanās iemeslus.
Es arvien vēl apciemoju Stersu, un tas man sagādāja tīkamu izjūtu, līdzīgu kompreses vēsumam uz slimas acs. Stersam patika spēlēt kārtis, man arī, bet, tā kā gandrīz ik vakaru pie viņa atnāca vēl kāds viesis, tad es priecājos par izdevību savu saasināto noskaņu daļēji izkliedēt, uzminot pretinieka kārtis.
Tajā dienā, kas ievadīja notikumu virkni, kurus aprakstu šajās lappusēs, mana rīta cēliena pastaiga pa ostu mazliet ieilga, jo, sajutis pēkšņu izsalkumu, es apsēdos kāda gluži parasta krodziņa durvju priekšā uz terases, kuru apvija efejai līdzīgs vītenis ar baltiem un ziliem ziediem. Edu ceptu merlanu, piedzerdams vieglu sarkanvīnu.
Tikai pēc izsalkuma apmierināšanas pamanīju, ka iepretim krodziņam pietauvojas tvaikonis, un, nogaidījis, kad tā pasažieri jau kāpa krastā, sāku vērot drūzinēšanos, ko rada vēlēšanās drīzāk nokļūt mājās vai viesnīcā. Es novēroju ainu jūkli, kur bija manāms nogurums un īgnums, mazāk vai vairāk apvaldīta grūstīšanās, kāda ieraugāma pūlī, kad krasi mainījies tā kustības virziens. Un tad starp ekipāžām, radiniekiem, nesējiem, nēģeriem, ķīniešiem, pasažieriem, komisionāriem un diedelētājiem, bagāžas kalniem un riteņu žvarkstoņu es ieraudzīju viscēlākā miera paraugu, izturētu līdz pēdējam sīkumam, tāda miera, ko, ņemot vērā apstākļus, varētu nosaukt gandrīz vai par izvirtību, tik neatdarināmi, nevainojami un gleznaini pa kāpnēm nosoļoja krastā nepazīstama jauna meitene, kas acīm redzot nebija bagāta, bet šķītās apveltīta ar slepenām spējām pakļaut sev apkārtni, cilvēkus un lietas.
Es ievēroju viņas seju, kad tā parādījās virs borta starp ceļasomām un greizi nošķiebtām cepurēm. Viņa gāja lēnām, ar domīgu interesi noraudzīdamās apkārtējā ņudzeklī. Vai nu sava lokanurna, vai kāda cita iemesla pēc viņa drūzmā nesaņēma neviena belziena. Meitene nekā nenesa, ne uz vienu neatskatījās, viņas acis neviena nemeklēja, Tā mēdz nokāpt pa grezna nama kāpnēm līdz goddevīgi atvērtām durvīm. Meitenei nopakaļ uz melnīgsnēju nesēju galvām līgojās viņas divas ceļasomas.