Paklausot īsam un mēmam rokas mājienam, ceļasomas lika noliktas zemē tieši uz krastmalas bruģa, iesāņus no tvaikoņa, un meitene apsēdās uz tām, aplūkodama visu tik nopietni un mierīgi kā cilvēks, kas pilnīgi pārliecināts, ka viss, kam jānotiek, arī turpmāk risināsies saskaņā ar viņa vēlēšanos, bez jebkādas nogurdinošas piepūles.
Sī izturēšanās, kas daudziem būtu par postu, še uz vietas attaisnoja sevi. Meitenei klāt piesteidzās komisionāri un daži citi subjekti, gan noskranduši, gan puslīdz pieklājīgā izskatā, un sacēla ap viņu neciešamu kņadu. Likās, ka ar meiteni notiks tas pats, kas ar tērpu, ja to — tīru, izgludinātu, saudzīgi uzkārtu — steigā norauj no pakaramā.
Tomēr ne… Palikdama joprojām tikpat mierīga, viņa pēc kārtas noskatīja visus, kas bija te sastājušies, un kaut ko pateica katram, vienreiz iesmējās, vienreiz sarauca pieri, lēni pastiepa roku, paņēma kāda komisionāra kartīti, izlasīja, tad atdeva to atpakaļ un, galviņu jauki piešķiebusi, saka lasīt citu. Viņas skatiens pievērsās ielu tirgotāja piedāvātajai glāzei ar vēsu dzērienu: tā kā tiešām bija karsts, viņa padomājusi paņēma glāzi, nodzērās un pasniedza atpakaļ ar to pašu izteiksmi, ar kādu darīja visu, — it kā atrastos pati savās mājās. Dažas spalvainas rokas, izstieptas pār viņas ceļasomām, snaicījās pa gaisu, ik mirkli gatavas tās satvert un aizdrāzties, bet tas meiteni acīm redzot necik neinteresēja, iekams nebija izšķirts jautājums par viesnīcu. Ap viņu bija sastājies pūlītis pakalpīgu, alkatīgu un ziņkārīgu vīriešu, kuriem it kā pēc pavēles bija pielipis meitenes laiskais miers.
Kņadīgās pasaules cilvēki, kas šķita gatavi dienu saplosīt sīkos gabaliņos, stāvēja, acis bolīdami, bet viņa joprojām sēdēja uz savām ceļasomām, tās neredzamās aizsardzības patvērumā, ko piešķir pašcieņa, ja tā ir iedzimta un tik cieši iekļauj mūs, ka cilvēks pats to nemaz nejūt, tāpat kā savu elpu.
Es neatraudamies vēroju šo ainu. Troksnis meitenes tuvumā pamazām noklusa; visi kļuva tik godbijīgi un pieklājīgi, it kā krastā būtu izkāpusi kāda fantastiska visu pasaules ostu priekšnieka meita. Viņa turpretī bija ģērbusies (domās varenība allaž saistās ar greznību) vienkāršā batista blūzē ar matrožu apkaklīti un zilos zīda svārkos, galvā cepure no tāda paša batista. Apdilušās ceļasomas izskatījās lieliskas tikai tāpēc, ka uz tām sēdēja viņa. Meitenes pievilcīgā seja, kas pauda noteiktību, mierīgo un tomēr jautro, tumšo acu garās skropstas lika domāt par viņu saskaņā ar ārieni. Vēlīga, maza roka, noguldīta uz pinkainas suņa galvas, — tāds salīdzinājums nāca prata par šo ainu, kur bija jūtams Nebijušā dobjais šalkojums.
Tikko biju to apjautis, kad viņa piecēlās: visa pakalpīgā svīta ar izsaucieniem un viņas ceļasomām devās līdz ekipāžai, kuras mugurpusē bija uzraksts «Duvras viesnīca». Izdāļājusi sīknaudu, meitene ar pilnīga apmierinājuma smaidu uz lūpām iesēdās ratos. Šķita, ka notiekošais to ļoti interesē un sagādā prieku.
Komisionārs uzlēca uz sēdekļa blakus braucējam, ekipāža sāka ripot, tai pakaļ paskrējušie diedelnieki atpalika, un, pavadījis ar skatienu pa ielu aizvirpuļojošo putekļa mākoni, es nodomāju, kā jau dažu labu reizi, ka te manā priekšā varbūt atkal ir pazibējis pavediena gals, kas rāda ceļu uz pašu kamolu.
Nav ko slēpt, — es jutos satraukts un ne jau tikai tāpēc, ka šajā meitenē biju ieraudzījis gaišu, pievilcīgu būtni, kurai piemīt harmoniska viengabalainība, jo tādu iespaidu biju no viņas guvis. īsais bridis, ko viņa pavadīja uz ceļasomām, bija modinājis senās ilgas pēc liela pārdzīvojuma, pēc vēja, kurā skan melodijas, pēc brīnumaina dārgakmeņa, kas uziets starp oļiem. Domāju, ka viņas būtni varbūt iezīmējis sevišķs likums, kas izkārto dzīvi apzinīga procesa gaitā, un ka šādas būtnes ēnā es beidzot varētu ieraudzīt Nebijušo. Bet skumjāk par šīm skumīgajām domām, — skumjāk tāpēc, ka tās sāpēja kā veca brūce laika maiņā, — iesmeldzās atmiņas par daudziem līdzīgiem gadījumiem, par kuriem varētu sacīt, ka pa īstam to nemaz nav bijis. Jā, jau vairākkārt mani bija pievīlusi gan kāda kustība, vārds, seja vai dabas ainava, pametot aiz sevis tukšumu. Pie labas gribas es ļoti viegli varētu sameklēt šo meiteni. Es mācētu atrast kopīgas intereses, kas mūs saistītu, ieganstu nepazaudēt viņu no redzesloka un — šās nezināmās upes ilgoto straumi pagriezt vēlamā virzienā. Visliegākajām mūsu dvēseles tieksmēm es mācētu piešķirt tiklab saprātīgu, kā pieklājīgu izpausmi. Bet es vairs neticēju ne sev, ne citiem, nedz kādam pēkšņi ieraudzītam daudzsološam brīnumam.
Visu to apsverot, noņēmos neko neuzsākt un atgriezos mājās, kur atlikušo dienas daļu pavadīju, iegrimis grāmatās. Es lasīju neuzmanīgi, izjuzdams mulsumu, kas uzpluda ar caurvēja sparu. Pienāca nakts, un es noguris iesnaudos, atlaidies krēslā.
Brīdī starp nomodu un miegu uzvilnīja atmiņas par tiem brīžiem vagonā, kad es vairs tikai neskaidri apzinājos savu stāvokli. Atcerējos, kā saulriets vīcināja savu sarkano lakatu vagona logā, aiz kura zibēja garām slīdošās smilšu stepes. Es sēdēju pusaizvērtām acīm un redzēju ceļabiedru dīvaini mainīgos profilus, kas iznira cits aiz cita kā uz medaļas virsmas. Saruna pēkšņi kļuva trokšņaini skaļa, izvēršoties, kā man likās, par kliegšanu; pēc tam runātāju lupas sāka kusteties bez skaņas, viņu acis zvēroja, bet es nekā vairs neapjēdzu. Vagons it kā pacēlās augšup un izzuda.
Vairāk nekā neatcerējos: karstums bija aptumšojis smadzenes.
Nezinu, kālab tieši šajā vakarā atmiņas bija tik neatlaidīgas, bet to noskaņa neizprotamā kārtā saistījās ar krastmalā redzēto ainu — to nevarēju noliegt. Snaudā krēslas stunda auda ap mani neskaidru vijumu. Sāku domāt par meiteni, bet nu jau ar nosebotu nožēlu.