Vai tajā spēlē, ko es spēlēju pats ar sevi, ir vietā banāla piesardzība? Bezmērķa patmīlība? Pat šaubas? Vai neesmu atteicies ieiet pa durvīm, kas bija jau atvērušās, tikai tāpēc, ka pārāk labi atcerējos kā lielos, tā mazos melus savā pagātnē? Bija taču pilnvērtīga skaņa, pareizais tonis — es to dzirdēju, bet aizbāzu ausis, neuzticīgi atminēdamies agrākās kakofonijas. Un ja nu melodiju šoreiz izpildīja īsts orķestris?
Pēc dažiem gadsimtiem cilvēka tieksmes būs sasniegušas mākslinieciskas sintēzes skaidrību. Tās vairs nemocīsies, skatot savas pasaules tēlus caur neskaidro, vāji apgaismoto nervu mulsuma aizkaru. Tās kļūs reljefas kā muša uz loga rūts janvārī. Salīdzinot ar šiem nākotnes cilvēkiem, es biju tas pats, kas Letjeri «Duranda» blakus Transatlantijas tērauda milzenim. Nebijušais slēpās starp kalniem, un man vajadzēja ņemt vērā visus šīs apvāršņa puses ceļus un virzienus. Man vajadzēja iejūtīgi uztvert vismazākos mājienus, izmantot ik gaismas staru starp mākoņiem un mežiem. Lai daudz iegūtu — daudzreiz vajadzēja rīkoties uz labu laimi.
Tikko manī bija nobriedusi apņemšanās, pieskaņota šim domu gājienam, atskanēja tālruņa zvans un es, gaiņa- dams snaudu, sāku klausīties. Zvanīja Filatrs un uzdeva dažus jautājumus par manu veselības stāvokli. Beigās viņš uzaicināja mani rīt sastapties pie Stersa, un es apsolījos tur aiziet.
Kad saruna beidzās, es savādā jūtu sastrēgumā, kas smacēja kā aizturēta elpa, piezvanīju uz «Duvras» viesnīcu. Šāda veida gadījumos pašam parasti šķiet, ka visi, pat svešinieki, jau zina jūsu slepenās izjūtas. Nevainīgākās atbildes tad izklausās kā tiešs viņu viszinības apliecinājums. Nekas nespēj tik pēkšņi tuvināt svešai dzīvei kā tālrunis, atstājot jūs neredzamu, un turpat uz vietas pēc jūsu iegribas arī attālināt, it kā saruna nemaz nebūtu notikusi. Šie liekie prātojumi varbūt mazliet raksturo to nemiera pilno noskaņojumu, kurā es sāku sarunu.
Tā bija īsa. Es lūdzu pasaukt Annu Makfersoni, kas šodien bija atbraukusi ar tvaikoni «Granvila». Pēc neilgas klusēšanas kalpotājs lietišķā balsī paziņoja, ka viesnīcā minētās dāmas nav, un es, jau iepriekš zinādams, ka saņemšu šādu atbildi, novērsu pārpratumu ar nepazīstamās meitenes tērpa un izskata sīku aprakstu.
Mans sarunas biedrs klusēdams pārdomāja. Beidzot viņš sacīja:
— Tad jau jūs runājat par jaunkundzi, kas nesen no mums aizbrauca uz dzelzceļa staciju. Viņa pierakstījās kā Biče Seniela.
Nezin kādēļ es īgni piebildu:
— Ļoti labi. Aiz pārpratuma esmu sajaucis vārdus. Mani vēl lūdza uzzināt….
Frāzi nepabeidzis, es pakāru klausuli. Manī pēkšņi sacēlās riebums pret tukšajiem vārdiem, kādus biju sācis izrunāt it kā pēc inerces. Kas gan no tā mainītos, ja es dabūtu zināt, kurp aizbraukusi Biče Seniela? Tātad viņa turpināja savu ceļu, droši vien tā paša bezrūpīgā dzīves aicinājuma saukta kā tur krastmalā, — bet es atlaidos krēslā, sevī noslēdzies un mēģinādams atrast glābiņu grāmatā, no kuras pirmajām rindām jau redzēju, ka mani sagaida garlaicība piecsimt lappušu apjomā.
Es biju viens klusumā, kuru mēroja pulksteņa tikšķi. Klusums auļoja, un es iegrimu juceklīgu izjūtu viļņojumā. Divas reizes biju tuvu iemigšanai, pēc tam vairs ne dzirdēju, ne manīju miegu uznākam.
Tā nemanot iemidzis, es uzmodos ap saules lēktu. Mana pirmā sajūta bija smaids. Es pacēlos un atkal apsēdos, dziļi saviļņots — pilns neaprakstamas sajūsmas, ko manī izraisīja negaidīta aina.
Biju gulējis istabā, par kuru jau minēju, ka tās pret jūru vērstā siena īstenībā bija milzīgs logs. Tas sniedzās no griestu dzegas līdz grīdai un sānos tikai par pēdas platumu neaizsniedza sānu sienas. Logs bija tā izbīdāms, ka stikli vairs nebija redzami. Ārpusē zem loga bija šaurs, puķēm apstādīts izcilnis.
Kad pamodos, pār jūras līmeni uzlēcošās saules stari ieplūda istabā kopā ar viļņu atspulgu, kas trīsuļoja uz sienas man aiz muguras.
Pie griestiem un uz sienām mirgoja saules staru atspulgi .. . Zelta tīklojuma virpulis vizuļoja kā noslēpumaini raksti. Staraini vēdekļi, lēkājoši ovāli un šaudīgas, ugunīgas svītras visos stūros kā trauksmaini zelta putni lidojumā sitās pret sienām, saredzami tikai tajos mirkļos, kad pieskārās sienai. Šie saules feju raibie paklāji, kuru ņirbīgais trīsējums ne mirkli neaprima aust žilbinošus rakstus, mainījās nepasakāmā ātrumā, — tie klājās it visur: gar sienām, zem kājām, virs galvas. Neredzama roka uzbūra dīvainus rakstus, kuru nozīmi saprast nebija iespējams, tāpat kā mūzikas valodu. Istaba šķita kļuvusi dzīva. Likās, ka, nespēdama noturēties pret ūdens atstaroto saules brāzmu, tā nupat, nupat sāks lēnām griezties. Pat pār manām rokām un ceļgaliem bez mitas slīdēja spilgti lāsmojumi. Tas viss mainījās acīm netverami, it kā sapurinātā, dzirkstošā tīklā virmotu caurspīdīgi tauriņi. Jutos kā apburts un nekustēdamies sēdēju, jūras zilganās un istabas zeltainās gaismas ieskauts. Man bija tik labi. Es piecēlos un vieglu sirdi, izjustā un bezgalīgā paļāvībā teicu visam: «Jums, zīmes un tēli, kas ielidojāt ar nezināmu vēsti un tomēr ielīksmojāt mani ar nopietnu, vientuļu prieku, — kamēr vēl neesat izzuduši,— es uzticu sava Nebijušā rūsu. Apstarojiet un uzspodriniet to.»
Tikko biju beidzis runāt, zinādams, ka vēlāk ar smaidu atcerēšos šos pusmiegā izrunātos vārdus, zelta tīkls satumsa, tikai apakšējā stūrī pie durvīm vēl kādu brīdi trīsēja saliekts loga attēls, uztverot dzirksteļu straumi, bet drīz vien izgaisa arī tas. Tāpat izzuda arī noskaņojums, kādā sākās šis rīts, lai gan tā pēdas nav izdzisušas līdz pat šai dienai.
Vakarā aizgāju pie Stersa. Tovakar mēs bijām sanākuši trīs: es, Andersons un Filatrs.