Pirms došanās pie Stersa es pagājos pa krastmalu līdz tai vietai, kur vakar bija apstājies tvaikonis. Tagad šajā krastmalas rajonā kuģu neredzēju, bet tur, kur bija sēdējusi man nepazīstamā Biče Seniele, stāvēja kravas veltņi.
Tātad — kuģis bija aizgājis — parādījies un izzudis, it kā nemaz nebūtu bijis. Lai atsauktu atmiņā tā brīža iespaidu, es domās atdzīvināju redzētos tēlus, izvietodams tos vakardienas ainas kārtībā: tāpat kā vakar aiz tiem spīdēja ūdens un reida uguņu zvaigznes. Koncentrējot iztēli, man izdevās ieraudzīt meiteni gandrīz vai skaidri: to paveicis, sajutu vēl lielāku neapmierinājumu, jo iespaidu biju sakāpinājis līdz pēdējam. Acīmredzot sākās sava veida «sirds migrēna» — sajūta, kas man labi pazīstama, un, lai gan es sevišķu vērību tai nepievērsu, tomēr bija jāatzīst, ka šāds domu virziens iedarbojas tāpat kā iemīļots motīvs. Patiešām — tas bija motīvs, un es, daļēji pats to attīstīdams, uz nenoteiktu laiku nokļuvu tā iespaidā.
Pārdomādams visu, es tagad pārmetu sev, ka biju pār» traucis sarunu ar viesnīcu. Šī steiga — šī tieksme aizstāt projām slīdošo ar noteiktu darbību — bieži man ir kaitējusi. Bet es vairs nespēju no jauna uzzināt to, ko reiz jau biju noraidījis, lai cik žēl tas būtu. Turklāt vēl jaukais rīts, pastaiga, spēku atjaunošanās un paradums atstāt likteņa ziņā visu, kas nebija izdomāts līdz galam, — tas viss kopā pārspēja vakardienas kļūmi sarunā. Domās pārskaitīju naudas atlikumus, kas bija manā rīcībā un ko gaidīju no Lerha: iznāca četri tūkstoši. Tajā dienā saņēmu arī vēstuli: Lerhs ziņoja, ka tikai nule atgriezies no kāda izbrauciena veikala darīšanās, viņš negaidījis tik drīzu naudas pieprasījumu un tāpēc izbraucot nav atstājis rīkojumu, bet, tiklīdz atgriezies, tūliņ izsūtījis to tūkstoti, ko es pieprasīju. Tātad par naudu man nebija jāraizējas.
TJo krastmalas es devos pie Stersa, kur atradu jau priekšā Filatru un Andersonu.
Sterss bija irigāc'jas komitejas sekretārs, gara auguma gaišmatis. Skaisti veidotā galva, mīkstā, cirtainā bārda, 5 kaļā balss un īsti vīrišķīgais smaids, kas laiku pa laikam sakustināja viņa ūsas, — viss pauda spēku.
Tehniskās skolas inspektora Andersona apaļās brilles, kas atgādināja putna acis, un sarkanie vaigi gluži labi saskanēja ar viņa strupajām matu šķipsnām: lai gan neliela auguma, viņš izskatījās stalts.
Ārsts Filatrs, normāli noaudzis vīrietis ar mierīgām kustībām, arvien vienkārši un labi ģērbies, mani ieraudzījis, vērīgi palūkojās, pasmaidīja un, cieši paspiedis roku, sacīja:
— Harvej, jūs labi izskatāties, ļoti labi.
Mēs apsēdāmies uz terases. Sterss dzīvoja savrupmājā dārza vidū, pilsētas nomalē.
Sterss vinnēja trīs reizes pēc kārtas, pēc tam man iekrita kārtis, pietiekami labas, lai iztiktu bez piepirkuma.
Ēdamistabā kalpone, klādama galdu un sakārtodama traukus, sarunājās ar Stersa māsu par vakariņām.
Lai gan mani nodarbināja kārtis, es tomēr sāku just izsalkumu un tāpēc ar patiku noklausījos, ka Dēlija Stersa deva norīkojumu vakariņas pasniegt vienpadsmitos, tātad — pēc vienas stundas. Klusībā vēl nodomāju, vai arī šoreiz būs pīrādziņi ar šķiņķi, kuri man ļoti garšo un kurus šajā mājā gatavoja tik lieliskus, kādus citur nebiju ēdis, lai gan Dēlija apgalvoja, ka tā arvien esot nejaušība.
— Nu, — Sters i sacīja man, kārtis dalīdams, — vai jūs piepērkat? Nekā?! Labi. — Viņš pasvieda kārtis pārējiem, paskatījās savējās un noteica: — Arī es nepērku.
Andersons un pēc tam Filatrs piepirka un nopasēja — abi izstājās no spēles.
— Cīnieties vien, — doktors noteica, — bet mēs paskatīsimies, kā Harvejam šoreiz veiksies.
Mūsu spēlē likmes nebija lielas, bet man neveicās, un es biju saīdzis par to, ka visu laiku zaudēju. Bet šajā gājienā biju saņēmis diezgan labu četrinieku: četrus desmitniekus un sešnieku; Stersam varēja būt džokers, tāpēc vajadzēja uzmanīties.
Un tā nu mēs iesākām parasto tirgošanos: es — gausi un bezrūpīgi, Sterss — aprauti un sausi, bet ar to svinīgumu, kādā divi aklie ved viens otru uz bedri, pie kam ikviens cenšas pievilt upuri.
Andersons uzjautrināts noskatījās mūsu izdarība, mēs visi bijām aizrāvušies fināla grīdās; Filatrs savac a kārtis.
Ienāca Dēlija, meiča ar apvītušu seju, iedegušu in skeptisku, ar tikpat gaišiem matiem kā viņas brālim, un
sāka skatīties, kā es ar Stersu, viens no otra acis nenolaiduši, pūlāmies palielināt — laimestu vai zaudējumu — to neviens nezināja.
Pēc Stersa izturēšanās — dažām tikko samanāmām pazīmēm — es nojautu, ka viņa rokās ir spēcīgas kārtis; bet vai tās ir stiprākas par manējām? Varbūt viņš mani tikai biedē? To pašu droši vien arī viņš domāja par mani.
Dēliju izsauca uz ēdamistabu, un viņa aizgāja, pateikusi:
— Harvej, pielūkojiet — nezaudējiet!
Es paaugstināju likmi. Sterss klusēja, pārdomādams, vai izbeigt ar to vai vēl pielikt. Es biju lieliskā jutoņā, taču rūpīgi to slēpu.
— Maksāju, — Sterss beidzot izšķīrās. — Rādiet, — kas ir jums?
Viņš aicināja atklāt kārtis. Vienlaikus ar viņa teikto vārdu izskaņu manu apziņu, kas pēkšņi bija atbrīvojusies no spēles loka, piepildīja pārvarīgs klusums, un es izdzirdu kādu īpatnu sievietes balsi ar uzsvaru sakām: «… Pa viļņiem traucošā.» Tā noskanēja kā zvans naktī. Vairāk nekas nebija dzirdams kā tikai šalkoņa ausīs, ko sacēla straujie sirds puksti, un arī kāršu švirkstoņa Filatra pirkstos.
Pārsteigts par šo parādību, kurai tik acīmredzami nebija nekā kopēja ar apkārtējo, es Andersonam vaicāju:
— Vai jūs nupat ko sacījāt?
— Ak nē! — Andersons atbildēja. — Es nekad netraucēju spēlētājus, kad tiem jādomā.
Stersa seja pauda nesapratni, un es redzēju, ka viņš sēž klusēdams. Es un Sterss, sacensoņi šajā spēles gājienā, drīkstējām nosaukt tikai skaitļus. Kamēr šie apsvērumi pavīdēja manā apziņā, dzirde saglabāja skanīgo sievietes balsi.