Atklāju kārtis bez jebkādas intereses par spēli, zaudēju pret Stersa pieciem krustiem rindā un atteicos tālāk spēlēt. Halucinācija — varbūt tas bija kas cits — atsaldēja patiku spēlēt. Andersons bija ievērojis manu dīvaino izskatu un apjautājās:
— Vai jums kas notika?
— Notika kaut kas interesants, — es atbildēju, vēlēdamies dzirdēt, ko sacīs citi. — /Tobrīd, kad spēlēju, visas manas domas bija tikai pie spēles. Jūs jau zināt, ja rokās ir četrinieks, kaut kādi blakus prātojumi nemaz nav iespējami. Bet tieši šajā mirklī es izdzirdu vārdus — kāds mani pašā vai ārpus manis teica: «Pa viļņiem traucošā.» Tos izrunāja sveša sievietes balss. Tāpēc tik pēkšņi mainījās mans noskaņojums.
— Filatr, vai jūs dzirdat? — Sterss jautāja.
— Jā. Ko jūs sadzirdējāt?
— Pa viļņiem traucošā, — es atkārtoju, — Tikpat skaidri kā vārdus, ko jūs nupat sacījāt.
Visi bija ieinteresēti. Drīz pēc tam, nosēdušies pie vakariņu galda, mēs turpinājām apspriest šo notikumu. Par tādiem gadījumiem runas labi vedas.vakarā, kad noskaņa pacilāta. Pateikusi dažus iebildumus savā parastajā, ironiski nopietnajā tonī, kas lika skaidri noprast, ka viņa tikai aiz pieklājības mūs atklāti neizsmej, Dēlija apklusa un sāka klausīties, kritiski savilkusi uzacis.
— Mēģināsim izdibināt, — teica Sterss, — vai jūsu halucinācijai nav nācis palīgā kāds iespaids no ārpuses. Tā es reiz iemidzis dzirdēju sarunu. Šķita, ka saruna notiek aiz sienas, kad vārdus nevar saprast. Sarunas jēgu varēja nojaust pēc intonācijām, izklausījās kā pārmetumi un taisnošanās. Bija dzirdami īgni, žēlabaini un dusmīgi toņi. Es iegāju guļamistabā, tur no cieši nepiegriezta krāna strauji pilēja ūdens. Caurulē šņāca un murmuļoja gaiss. Tādējādi sapratis, kas notiek, es izkliedēju savu iedomu. Tāpēc noskaidrosim: vai tobrīd kāds nepagāja garām terasei?
Spēles laikā Andersons sēdēja ar muguru pret māju un seju uz dārza pusi; viņš apgalvoja, ka neesot nevienu ne redzējis, ne dzirdējis. To pašu teica Filatrs, un, tā kā neviens, mani pašu atskaitot, nebija nekā dzirdējis, tad šis gadījums saistījās tikai ar mani. Uz jautājumu, kā es to uztveru, atbildēju, ka sākumā gan biju satraukts, bet tagad tikai pūlos saprast.
— Ir tiesa, — sacīja Filatrs, — ka frāzi, kuru dzirdēja Harvejs, var izskaidrot tikai ar mūsu psihes pulksteņa dziļi apslēpto gaitu, kur neredz nedz rādītājus, nedz rite- nīšus. Kas tika runāts pirms tam, kad jau izdzirdējāt svešo balsi?
— Kas? Tika runāts? Sterss vaicāja, kādas man ir kārtis, uzaicināja klāt tās galdā.
— Ak tā! — Filatrs mazliet padomāja. — Redziet, kā tas iznāk: «Kas ir jums?» Atbildi dzirdēja vienīgi Harvejs, un tā skanēja: «Pa viļņiem traucošā.»
— Bet jautājums bija domāts man, — es teicu.
— Jā. Tikai ar atbildi jūsu vietā pasteidzās cits. Un jūs šo atbildi atkārtojāt.
— Tas nav nekāds izskaidrojums, — Andersons iebilda pēc tam, kad mēs visi bijām pasmaidījuši.
— Protams, ne. Tas tikai vienkāršs salīdzinājums, kas man šķiet interesants. Piekrītu, ka gadījumu var izskaidrot pēc Ribo ar apziņas dubultošanos vai zināmas smadzeņu daļas bezdarbību, tāpat kā miega šūniņa mūsu organismā, kas visumā jau pamodies. Tā apgalvo Bišers. Bet salīdzinājums ir acīm redzams. Tas prasās pats no sevis, un, lai cik mīklaina šķiet atbilde, — ja to vispār var saukt par atbildi, — noslēpumainie vārdi ir Harveja zemapziņā slēptas intereses izpaudums, kaut gan tiešā jēga it kā zudusi. Lai cik spēlmaņa uzmanība pievērsta kārtīm, tā saistīta tikai centrā, bet perifērijā ir brīva. Tur viņa ļaujas parādībām, kas slēpjas ēnā. Stersa vārdi: «Kas ir jums?» varēja saņemt atbildi no šīs ēna jomas ātrāk, nekā uz to attiecīgi reaģēja uzmanības centrs. Asociācija ar kaut ko varēja viena mirklī izraisīt negaidītos vārdus, gluži kā plaisājumus stiklā, ko ķēris akmens. Plaisājumu virzienu, zīmējumu, skaitu un garumu nav iespējams iepriekš paredzēt, ne arī vēlāk aprēķināt atkarīgi no stikla pretestības akmenim. Harveja noslēpumainie vardi ir tādi paši dīvaini plaisājumi neapzinātā sfērā.
Tiešām — tā tas varēja būt, bet, lai gan Filatrs tik loģiski izskaidroja šo parādību, jutos ārkārtīgi aizskarts. Ls sacīju:
— Bet kāpēc tieši Stersa vārdi izsauca šo plaisājumu?
— Kurš tad vēl to varēja?
Gribēju pateikt, ka, pieļaujot svešas domas iedarbību, viņš gluži bērnišķīgā kārtā rēķinās ar attālumu, it kā šāda iedarbība būtu neiespējama no lielāka attāluma nekā četras pēdas galda platumā, kas šķir spēlētājus, bet, nevēlēdamies strīdu icildzināt, tikai piebildu, ka šāda veida izskaidrojumiem pašiem vajadzīgs izskaidrojums.
— Protams, — Sterss apstiprināja. — Ja apšaubāms, vai mans tik parastais jautājums izraisījis Harveja zemapziņā tik neparasto priekšstatu, tad viss jāsāk risināt no jauna. Bet tas ir apšaubāmi, — tātad apšaubāms arī pārējais.
Šādā garā saruna turpinājās vēl kādu laiku, ļoti kaitinot Dēliju, kas beidzot pieprasīja mainīt sarunas tematu vai iedzert nomierinošus pilienus. Drīz pēc tam es atvadījos un aizgāju; Filatrs iznāca kopā ar mani.
Soļodami rakstā kā kareivji, mēs klusēdami apmetām dažus līkumus un iznācām laukumā. Filatrs uzaicināja iegriezties kafejnīcā. Manā noskaņojumā tas šķita tik savādi, ka es piekritu. Apsēdāmies pie galdiņa blakus estrādei un pasūtījām vīnu. Uz estrādes dziedātājas mainījās ar dejotājām. Filatrs no jauna sāka attīstīt savu teoriju par plaisājumiem stiklā, pēc tam pievērsās gadījumam ar naturālistu Vaitornu, kas, sēdēdams dārzā, dzirdējis sarunājamies bites. Es klausījos diezgan uzmanīgi.