Apgāzta krēsla troksnis man aiz muguras un kāda skaļi izsaukta prasība šajā brīdī saplūda ar apnicīgu dejas motīvu. Šo momentu iegaumēju tāpēc, ka sāku izjust vēlēšanos nekavējoties doties projām. Tā bija neapzinīga tieksme. Nevarēja būt nekas ļaunāks par šādu stāvokli, — tik satrauktu gaidu pilnam klausīties jautru mūziku spoži apgaismotā telpā. Vēl nepiecēlies, es pārdomāju visu, meklējot iemeslu un jautājot: varbūt mani nogurdinājis Filatrs. Tomēr ne, — man patika sēdēt šajā kafejnīcā un tieši kopā ar viņu. Bet es vairs nespēju palikt uz vietas. Jāpiebilst, ka es ļāvos savai dīvainajai jutoņai ar īgnumu, kāds parasti rodas par negaidītu traucējumu. Paskatījos pulkstenī, pateicu, ka sāp galva, un aizgāju, pamezdams ārstu izdzeram atlikušo vīnu.
Iznācis uz ietves, neziņā apstājos, kā mēdz apstāties cilvēks, pūlēdamies uzminēt viņam vajadzīgās durvis, un padomājis devos uz ostu, kur parasti nokļuvu ikreiz, kad pastaigājos bez noteikta mērķa. Tagad biju pārliecināts, ka esmu aizgājis no kafejnīcas vienkāršas nervozitātes dēļ, un vairs nenožēloju šo aiziešanu.
«Pa viļņiem traucošā …» Nekad vēl nebiju tik neatlaidīgi domājis par kaut ko ar tik relatīvu jēgu, — kā švīkstoņa aiz muguras, kas neļaujas uzminēt, kāda drāna tur švīkst. Viegls nakts vējš, neko daudz nemazinādams sutoņu, elektrisko laternu baltajā gaismā putināja baltas papeļu pūkas. Ostā virs melnajiem ogļu putekļiem pie akmens stabiem un sienām to bija saputināts tik daudz, it kā ziemeļi būtu sajaukušies ar dienvidiem fantastiskā un tveicīgā ziemā. Es gāju starp diviem moliem, kad aiz otrā ieraudzīju staltu burinieku, kas savā būvē atgādināja jahtu. Tā tilpums varēja būt simt piecdesmit tonnas. Kuģis šķita iegrimis miegā.
Uz klāja nebija redzama neviena dzīva radība, taču, tuvāk piegājis, ieraudzīju pie kreisā borta sardzes matrozi.
Viņš sēdēja uz sabīdāmā krēsla un snauda, atspiezdamies pret bortu.
Es apstājos netālu no kuģa. Visapkārt bija tukšs un kluss. Pilsētas trokšņi saplūda vienmuļā, neskaidrā dunoņā, kas atgādināja tālumā braucošas ekipāžas rīboņu; manā tuvumā klusuma mieru traucēja tikai ūdens šļaksti un tauvu čīkstēšana. Es turpināju aplūkot kuģi. Tā brūnganais korpuss, baltais klājs, slaidie masti, atsevišķo daļu samērība un pamatlīniju daiļums — viss iedvesa cieņu. Tas bija kuģis džentlmenis. Loka laternas gaisma no mola puses atēnoja kuģa noteiktās kontūras uz mijkrēšļa robežām, aiz kurām tālāk melnēja tvaikoņu korpusi un dūmeņi. Sliedamies pāri šai vietā zemajai krastmalai, kuģa pakaļgals starp divām tauvām un ūdeni apakšā veidoja slīpu leņķi.
Man tā iepatikās šis skaistais kuģis, ka iztēlojos to par savējo. Domās jau uzkāpu pa laipām, iegāju savā kajītē un biju tur — tā man šķita — kopā ar to meiteni. Pats nezinu, kāpēc tā likās, bet šī iedoma kādu laiku turējās manā apziņā.
Es jau pieminēju, ka atmiņas par svešo meiteni nepameta mani; tās atgādināja jebkuru citu dvēselē saglabātu atmiņu, bet ar sevišķi izteiktu dzīvīguma nokrāsu. Laiku pa laikam paraudzījos šajā atmiņu parādībā kā saistošā gleznā. Šoreiz tā izplauka tik saskatāmi skaidra kā vēl nekad agrāk. Beidzot manas domas mainījās. Vēlēdamies uzzināt kuģa nosaukumu, pagājos gar to un, apstājies iepretī pakaļgalam un ieskatījies, izlasīju puslokā sakārtotos, reljefos zelta burtus:
«Pa viļņiem traucošā»
Es nodrebēju — tik strauji deniņos uzšalca asinis. Tā nebija tikai pārsteiguma nopūta, bet dziļāku jūtu uzvir- dums, no kura uz mirkli apstājās sirds, lai pēc tam atsāktu pukstēt jo skaļāk. Man divreiz bija jāatņem elpa, pirms spēju vēlreiz izlasīt un saprast šos brīnumainos vārdus, kas iecirtās manās smadzenēs kā bultu zalve. Šis pēkšņais īstenības sitiens pa dīvainajiem, pie spēles galda uztvertajiem vārdiem bija tik negaidīts kā tad, kad cilvēku sagrābj no mugurpuses. Es riņķoju pēkšņas nevarības pārņemtu domu jūklī. Tā riņķo suns ap nozaudētām pēdām, apošņādams kājas pēdējo nospiedumu.
Beidzot, apņēmīgi atvairīdams šīs jūtas, kā ar roku atvaira lapotus zarus, kas traucē skatīšanos, es ar vienu kāju uzkāpu uz kuģa tauvas, lai pieliektos tuvāk uzrakstam. Tas mani vilktin pievilka. Noliecos pār ūdeni, kas vizēja tālas gaismas atspulgā. Uzraksts atradās sešu septiņu pēdu attālumā no manis. Tas jauki mirdzēja pāri slīdošās gaismas staros. Vārds «Pa» slēpās ēnā, «viļņiem» atradās uz gaismas un ēnas robežas, un noslēdzošais «traucošā» spīdēja tik spoži, ka varēja saskatīt sprēgājumus burtu zeltījumā.
Pārliecinājies, ka acis mani neviļ, atgāju nost un nosēdos uz čuguna stabiņa visu sakarīgi pārdomāt. Domas raisījās tik ciešā mezglojumā, ka bija vajadzīgs spēcīgākas gribas spiediens nekā toreiz manējais, lai ietvertu visas vienā, galvenajā domā: tās man nebija. Raudzījos tumsā, tās zilgani dziļajos atvaros, kuros plaiksnījās reida uguņu atblāzmas. Es neko neizlēmu, bet zināju, ko darīšu, un tas man likās gluži saprotams. Biju pārliecības pilns šai neskaidrībā un noteikts apkārtējās neziņas tumsā.
Uzcēlies piegāju pie laipām un skaļi saucu:
— Hei, jūs — uz kuģa!
Sardzes matrozis gulēja; var jau būt, ka viņš dzirdēja manu saucienu, taču pameta to bez atbildes.
Es saucienu neatkārtoju. Sajā brīdī nejutu sev saistošu to parasto, lai arī neredzamo noliegumu, kas nepieļauj ieiet svešā īpašumā. Redzēdams, ka sardzes vīrs nekustas, es pa kāpnēm uzgāju uz kuģa klāja.
Sardzes matrozis tiešām gulēja, atspiedis galvu uz rokām, kas bija izstieptas pār borta kasti. Nekad nebiju redzējis, ka vienkāršs matrozis būtu ģērbies tā, kā šis nepazīstamais cilvēks. Viņa dārgais uzvalks no smalka, pelēka zīda, nevainojami baltā krekla apkakle ar zilu kaklasaiti un lielu briljanta saspraudi, baltā zīda cepure, švītīgās kurpes un gredzeni uz melnīgsnējās rokas pirkstiem liecināja par iespēju izdot daudz naudas greznuma priekšmetu iegādei, — visas šīs lietas nepiederējās vienkāršam matrozim. Turklāt vēl melnīgsnējās, tīrās rokas, bez skrambām un tulznām, stūrgalvīgā, kalsnā seja, kas miegā brīžiem noraustījās, un melnā, rūpīgi sasukātā bārda, — viss kopā bez jebkādiem citiem pierādījumiem — izteiksmē vien liecināja, ka šis vīrs nav no kuģa zemākās apkalpes ļau- dirn. Nevarēdams izšķirties, vai modināt gulētāju, es lēn? devos uz kāpnēm, kas veda kuģa pakaļgala kajītēs, jo no paceltajām lūkām spīdēja gaisma. Cerēju tur sastapt ļaudis. Pacēlu jau kāju, lai kāptu lejā, kad mani apstādināja vieglas neredzamas kustības troksnis. Es pagriezos un ieraudzīju savā priekšā sardzes vīru.