Viņš tikko beidza žāvāties. Kreisā roka viņam bija iebāzta bikšu kabatā, bet ar labo, miegu gaiņādams, viņš novilka pār acīm un pēc tam lāva tai noslīdēt lejup, berzēdams ar īkšķi pārējo pirkstu galus. Tas bija liela auguma plecīgs vīrs, garāks par mani, mazliet uz priekšu saliecies. Lai gan viņa puspievērtajiem plakstiem vajadzēja notēlot vēsu mieru, tomēr tie nespēja aizsegt slēpto tīksmi par manu sagaidāmo apmulsumu. Bet es nebiju ne apmulsis, ne satraukts un skatījos viņam taisni acīs. Es sveicināju..
— Ko jūs šeit meklējat? — viņš bargi noprasīja, vārdus gausi veldams pār lūpām, it kā pēc kārtas tos apskatot. — Kā jūs nokļuvāt uz klāja?
— Es uznācu pa kāpnēm, — gluži draudzīgi skanēja mana atbilde, nebaidoties, ka tā var tikt nepareizi saprasta no viņa puses, jo domāju, ka mans ārējais izskats jebkurā vietā un stundā ir pietiekama drošība pret jebkādām aizdomām. — Es jūs uzrunāju, bet jūs gulējāt. Tā es uzkāpu un, diez kāpēc negribēdams jūs modināt, taisījos noiet lejā.
— Kāpēc?
— Cerēju tur kādu sastapt. Kā redzu, — es piebildu ar uzsvaru, — man jānosauc savs vārds: Tomass Harvejs.
Sardzes vīrs izņēma roku no kabatas. Viņa stingās acis nu bija pilnīgi pamodušās, un tajās varēja saskatīt mainīgu izteiksmi — flegmas un niknuma sajaukumu. Domājams, ka pirmā tomēr ņēma virsroku, jo, lūpas sakniebis, viņš negribīgi palieca galvu un vēsi atbildēja:
— Loti labi. Esmu kapteinis Viljams Gezs. Kādam apstāklim man jāpateicas par tik agru apmeklējumu?
Bet mani tagad nespētu padarīt mazdūšīgu pat vēl nelaipnāka uzņemšana. Viss šis gadījums ar savu vēl neaptveramo nozīmi sargāja manu arvien pieaugošās apņēmības līdzsvaru.
— Kaptein Gez, — es smaidīdams sacīju, — ja trešo nakts stundu var uzskatīt par dienas sākumu, tad, protams, esmu ieradies neprātīgi agri. Baidos, ka iemeslu jūs uzskatīsiet par neko, ir tomēr jāpaskaidro, kāpēc uzkāpu uz klāja. Diezgan ilgu laiku es slimoju, un mana veselība, pēc ārstu clomām, kļūtu vēl labāka nekā pašreiz, ja es mazliet paceļotu. Tika atzīts, ka brauciens uz burinieka, vienkāršots dzīves veids, pieciešot pat dažādas ērtības, sniegtu, tā sakot, skarbo, fizioloģisko patiesību, kas miesai dažreiz ir tikpat nepieciešama kā raupjā patiesība, ar kuru reizēm izārstē morāliskas kaites. Šodien pastaigādamies, ieraudzīju šo kuģi. Jāatzīstas, tas man ļoti iepatikās. Savu nodomu atlikt es negribēju, jo nezinu, kad jūs dosieties atkal ceļā; man ienāca prātā, ka rīt varētu jūs vairs neatrast. Lūdzu mani atvainot. Esmu spējīgs samaksāt, cik vajadzīgs, un šajā ziņā jums nebūtu ko raizēties. Man arī gluži vienalga, uz kurieni jūs braucat. Ar to, — es ceru, ka jūs mani sapratāt, — pēc manām domām, būtu noskaidrots nepatīkamais pārpratums. Pārējais tagad ir jūsu ziņā.
Man vēl runājot, Gezs jau bija atbildējis. Atbildi sniedza viņa sejas izteiksmes maiņas, kurās varēja saskatīt noraidošu pretestību. Bet saruna bija nule sākusies, un es nezaudēju cerības.
— Esmu gandrīz pārliecināts, ka noraidīšu jūsu priekšlikumu, — Gezs noteica, — jo vairāk tāpēc, ka šis kuģis nepieder man. Tā īpašnieks ir Brauns — sabiedrība «Rē- dereja un Krava». Lūdzu jūs nokāpt lejā, tur ērtāk varēsim izrunāties.
To viņš pateica ledus aukstā balsī, ar piepūli ieturot pieklājību. Viņa rokas mājiens uz kāpņu pusi bija noteikts un atturīgs.
Nokāpām spilgti apgaismotā telpā, kurā bez mums abiem nebija neviena cita. Ātrā skatienā ietvēris kajītes iekārtojumu, es neguvu iespaidu, kas būtu pretējs manam noskaņojumam, taču netiku arī ne pie kādas skaidrības, lai gan, lejā kāpdams, biju iedomājies, ka tādu gūšu. Es ieraudzīju greznumu un nekārtību. Manas kājas soļoja pa lielisku grīdsegu. Telpas iekārtojums liecināja par kuģa īpašnieka bagātību. Mēs nosēdāmies uz neliela dīvāna, un tagad labā apgaismojumā es apskatīju Gezu pamatīgāk.
Viņa ārieni varēja ilgi studēt un tomēr palikt juceklīgās domās par viņu. Notēlojot kādu seju, rakstnieki parasti apskata to no priekšpuses, bet neviens negrib atzīt profila nozīmi. Taču profils ir zīmīgs, ja dod pamatu siluetam — kas ir viens no izteiksmīgākajiem būtiskā atrisinājumiem grafikā. Ne vienu reizi vien profils man ir parādījis cilvēka otro es, — it kā divas ieejas no dažādām pusēm vienā un tajā pašā telpā. Manā uztverē profilam ir komentāra nozīme, un es tikai tad nepieminu to, ja seju kā profilā, tā no priekšpuses līdz ar visām starplīnijām līdzsvaro gara bilance. Bet tas atgadās tik reti, ka jāuzskata par izņēmumu. Geza seju pie šādiem izņēmumiem nevarēja pieskaitīt. Viņa profila līnija iesākās pie matiem ar izliektu, nervozu pieri, — to turpināja gandrīz taisna garā deguna līnija, smeldzīga virsējā un stūrgalvīgi uz priekšu padevusies apakšlūpa, — noslēdzoties ar smagu, krasi izliektu zodu. Uzburbušā vaiga līnija, nākdama no acs kaktiņa, savienojās apakšā ar nīgru ūsas sareni. Sejas valodas izteiksmē seja pauda nomāktību un neatlaidību. Bet šai pašai sejai — platai, sarauktai, ar augstās pieres nervozajiem krokojumiem —, kad to uzskatīju no priekšas, nevarēja noliegt savdabīgas īpatnības pievilcību. Zem asi liektajām, kuplajām uzacīm iespaidīgi kvēloja viņa skaistās, melnās acis. Es nesapratu, ka šī spēcīgā un kaislā seja saskaņojama ar Geza balss flegmu — tik dziļu, ka pat viņa vārdos apjaušamo domu gaita šķita nesatricināmi mierīga. Ievērojis šo pretrunu, es gluži pamatoti sagaidīju kādu nepatīkamu pārsteigumu, kas arī nekavējoties piepildījās.