— Kā jau teicu, — Gezs turpināja, kad bijām apsēdušies, — es varētu uzņemt pasažieri tikai ar Brauna atļauju. Bet man jāatzīstas, ka esmu pret pasažieri uz kravas kuģa. Tad allaž iznāk kādas nepatikšanas vai rūpes. Bez tam mani kuģa ļaudis vakar saņēma aprēķinu, un es nezinu, vai drīz sadabūšu pilnā skaitā jaunus. Iespējams, ka «Traucošā» nostāvēs mierā veselu mēnesi, iekams man izdosies sagatavoties braucienam. Ieteicu jums griezties pie cita kapteiņa.
Viņš apklusa, neizrādot ne mazāko vēlēšanos sarunu turpināt. Es vēl pārdomāju, ko viņam atbildēt, kad uz klāja kļuva dzirdami soļi un izsauciens: «Ha-hal», ko droši vien papildināja attiecīgs piedzēruša cilvēka žests.
Redzēdams, ka es nedomāju celties promiešanai, Gezs sarauca uzacis, cieši noskatīja mani no galvas līdz kājām un teica:
— Tur beidzot ir pārnācis Batlcrs. Neliecieties traucēties. Es tūliņ atgriezīšos.
Viņš izgāja smagiem un lieliem soļiem, galvu pieliecis, it kā baidīdamies kaut kur atdurties ar pieri. Viens palicis, vērīgi palūkojos visapkārt. Man bija gadījies braukt uz dažādiem kuģiem, un tāpēc biju pārliecināts, ka šis kuģis, vismaz tajā laikā, kad to būvēja, nav bijis domāts kafijas vai kokvilnas pārvadāšanai. To apliecināja tiklab tā ārējais izskats, kā arī salona iekārtojums. Apaļie kuģa logi «iluminatori» bija tik lieli — vairāk nekā divi pēdas caurmērā, — kādus nekad neierīko uz kravas kuģiem. Šiem logiem vajadzēja bagātīgi un krāšņi ieplūdināt telpā dienas gaismas starojumu. Logu skrūves, rāmji un visnotaļ vara apkalumu apdare jau bija mākslas darbi. Venēcijas spogulis masīvā sudraba ietvarā, nelieli dīvāni, pārvilkti ar dārgu pelēki zaļganu zīdu; palisandra koka sienu paneļi, dzegas, smagās zīda portjeras, Indijas grīdsega un trīs elektriskās spuldzes blāvos jumolos aiz izmargota bronzas režģa, — tie visi bija īsti greznuma priekšmeti, ciktāl to uz kuģa pieļauj tehnika. Uz labi pulēta galda, kurā atvizēja spuldžu gaisma, stāvēja dūmu krāsas kristāla vāze ar svaigām rozēm. Tai apkārt starp saņurcītām servjetēm un pusizdzertām vīna glāzēm bija pamesti netīri šķīvji. Uz grīdsegas mētājās papirosu gali. Pa pievērtām trauku skapja durvīm nokarājās netīra lupata.
īzdzirdis soļus, es piecēlos un, nevēlēdamies stiept sarunu garumā, jautāju ienākušajam Gezam: vai viņam būs iebildumi, ja Brauns man dos savu piekrišanu braucienam uz «Traucošās» atsevišķā kajītē un par pieklājīgu atlīdzību.
— Jūs domājat, ar mani ir veltīgi par to runāt?
— Man šķita, — es atbildēju, — ka jūsu noraidošais viedoklis saistās ar kādiem jums svarīgiem apsvērumiem.
Gezs vilcinājās. Es redzēju, ka mana apņemšanās sazināties ar Braunu bija viņam nepatīkama. Pieklājīgā neatlaidībā biju paziņojis, ka rīkošos pretēji Geza gribai.
— Kā jūs vēlaties, — Gezs noteica. — Es palieku pie tā, ko jau sacīju.
— Nestrīdos. — Manu draudzīgo noskaņojumu bija nomainījis īgnums. — Zaudējot vienā instancē, jāgriežas pie nākošās.
Atzīstos, ka tas bija lieki sacīts, bet es to nenožēloju: Geza izturēšanās man ļoti nepatika.
— Zaudējot zemākajā instancē! — viņš atbildēja, pēkšņi aizsvilies. Viņa flegma bija izzudusi kā vēja aizpūsta: seja nepatīkami un izaicinoši raustījās. — Kāda joda pēc visas šīs runas? Esmu kapteinis un tātad pagaidām šā kuģa saimnieks. Jūs varat rīkoties, kā jums tīk.
Tas jau bija pateikts nepieļaujami asā tonī, un citā gadījumā es droši vien apklusinātu viņu ar vienu pašu ciešu skatienu, bet nez kādēļ man bija pārliecība, ka, par spīti pašreizējām nesaskaņām, man tomēr visā drīzumā paredzama braukšana kopā ar Gezu uz viņa kuģa «Pa viļņiem traucošā», un tāpēc nolēmu atturēties no tālāka saasinā- jurna vārdu maiņā. Es pacēlu cepuri un pakratīju galvu.
— Ceru, ka mēs šo jautājumu kādā nebūt veidā nokārtosim, — es teicu, sniegdams Gezam roku, kuru viņš paspieda visai atturīgi. — Gluži nevainīgas dabas apstākļi spiež mani meklēt saprašanos. Var būt, ka nākamo reizi tiekoties, jums vairs nebūs jāskaišas.
«Saruna beigusies, un es gribu, lai tu drīzāk aizvāktos,» bija lasāms viņa acīs. Es izgāju uz klāja, kur ieraudzīju pavecu, bakurētainu vīru ar pīpi zobos. Viņš stāvēja, atspiedies pret mastu. Noskatījis mani, šis vīrs griezās pie Geza, kas bija iznācis kopā ar mani.
— Man tomēr būs jāiet: es varbūt atspēlēšos. Ko jūs sakāt par to?
— Naudu es jums nedošu, — Gezs strupi un nīgri attrauca.
— Jūs izmaksāsiet man manu algu, — vīrs ar pīpi īgni turpināja, — citādi mēs šķirsimies.
— Batler, savu algu jūs saņemsiet rīt, kad būsiet skaidrā prātā, citādi jums nepaliks pāri ne graša.
— Jauki gan! — iesaucās Batlers, kurš, kā es nopratu, bija Geza vecākais palīgs. — Skaisti jūs protat runāt! Vai nu jums pieklātos uzstāties aizbildņa lomā, kad pat nosprādzis kaķis zina, kā jūs izdzīvojaties pa visām dzertuvēm — tagadējām, izbijušām un nākamajām? Es varu tērēt savu naudu, kā vien pats vēlos.