Gezs nekā neatbildēja, bet lāsti, kurus viņš apvaldīja, atplaiksnījās viņa sejā. Sā lādiņa enerģija eksplodēja manā virzienā. Naidīgais, līdz šim tomēr savaldīgais džentlmenis bija pazudis, Geza izturēšanās tagad atgādināja klaju ārdīšanos.
— Vai nav tiesa, — viņš teica, stāvēdams pie kāpnēm, pa kurām es gatavojos nokāpt krastā, — «Pa viļņiem traucošā» ir skaista kā «Ģentes mežģīnīte»? (Tā saucās kuģis, kuru pirms simt gadiem nogremdēja jūras laupītājs Kids Otrais tāpēc, ka kuģis bija apbrīnojami skaists un visu daudzināts.) Jā gan, tā domā daudzi. Bet, ja es jums izstāstītu tā vēsturi un cik tas maksāja un ja jūs redzētu tā gaitu un pabūtu uz tā kaut vienu dienu, — tad jūs vel dedzīgāk lūgtos mani, lai ņemu jūs līdzi braucienā. Jums ir smalka oža.
— Kaptein Gez! — es iesaucos, jo vairāk sakaitināts tādēļ, ka Batlers, pienācis klāt, nosmīnēja. — Ja man tiešām radīsies izdevība braukt ar šo kuģi un jūs ienāksiet manā kajītē, es katrā ziņā pacentīšos atmaksāt jūsu rupjību ar daudz līdzsvarotāku izturēšanos pret jums.
Gezs izsmejoši paskatījās manī, bet tūliņ pat viņa seja satumsa dzijā mulsumā. Mani ārkārtīgi izbrīnīdams, viņš steidzīgi un satraukti noteica:
— Jā, es esmu vainīgs, piedodiet! Esmu satraukts! Saniknots! Jums nebūs jānožēlo, ja pie Brauna neveiksies. Bet apstākļi nu reiz tādi ir, ka mums nav pa ceļam. Vēlu jums visu labāko!
Nezinu, kas man vairāk nepatika — vai Geza rupjība, vai šis viņa savādais uzliesmojums. Plecus paraustījis, nokāpu krastā un, labu gabaliņu atgājis, atskatījos, vēlreiz aplūkodams «Pa viļņiem traucošās» augstos mastus, pārliecināts, ka Gezs vai Brauns, vai arī viņi abi kopā galu galā pilnīgi piekritīs manam nodomam.
Devos mājup, neapjēgdams ceļu, zaudējis vietas un laika izjūtu. Lielais satraukums vēl nebija aprimis. Netveramas priekšnojautas, kas nepakļāvās apziņai, līdzko sāku tās sīkāk iztirzāt, skanēja manas sirds dziļumos. Nekad agrāk nepazītas izjūtas, no kurām apzināti es nevienu neizvēlētos, guva manās domās neparastu vārdu ietērpu, atgādinot sarunas sapnī, un es nespēju tās atvairīt. Pretēji prāta slēdzieniem, bez kādiem paskaidrojumiem un pierādījumiem, es jutu tikai to, ka Geza kuģis un nepazīstamā mei tene Biče Seniela ir kaut kā saistīti. Mierīgā garastāvokli es šo ideju — kuģa sakarību ar meiteni — uztvertu kā nejēdzīgu māņticību, bet šobrīd tas bija citādi, — iztēle rosījās ar to pārliecinošo spilgtumu, kāds rodas nelaimē vai izbaiļu brīdī.
Nakts bija murgaina. Man rādījās sapņi — daudz smagu un sarežģītu sapņu. Mani mocīja slāpes. Es trūkos no miega, dzēru ūdeni un iemigu no jauna, mētādamies domu jūklī, tik nogurdinošā kā nepareizs uzdevums ar neuzietu kļūdu atrisinājumā. Tur savstarpēji norēķinājās jūtas, sabangotas notikumā, kas bija izjaucis to dabisko plūdumu.
Deviņos no rīta biju kājās un īrētā automobilī aizbraucu pie Filatra. Vienīgi ar viņu es varēju runāt par šās nakts piedzīvojumiem, un man bija nepieciešams uzzināt, ko viņš domā par šādu «stikla plaisājuma» ievirzi.
Lai gan bija agrs, Filatrs nelika sevi ilgi gaidīt. Pēc trim minūtēm, kuras biju nosēdējis viņa kabinetā, viņš ienāca jau pilnīgi saģērbies iziešanai un aizrādīja, ka pulksten desmitos viņam jābūt slimnīcā. Mans izskats tūliņ saistīja viņa uzmanību, un viņš sacīja:
— Man šķiet, ka jums ir kaut kas lēcies!
— Iepretim Ogļu sindikāta kantorim krastmalā stāv lielisks burinieks. Es ieraudzīju to naktī, kad mēs izšķīrāmies. Un šā kuģa nosaukums ir — «Pa viļņiem traucošā».
— Ko? — izsaucās Filatrs, pat vēl vairāk pārsteigts, nekā biju gaidījis. — Vai jūs nejokojat?! Bet… piedodiet … Nekas, runājiet, es klausos …
— Burinieks tur stāv vēl šobrīd.
Mēs paskatījāmies viens otrā un kādu laiciņu sēdējām klusēdami. Filatrs nolaida acis un sarauca uzacis; viņa izteiksmīgā seja nervozi noraustījās. Tad viņš no jauna paskatījās manī.
— Jā, tas velk, — viņš piezīmēja. — Un, protams, ir ari turpinājums?
Aizsteigdamies priekšā Filatra neizteiktajām aizdomām, ka es varēju būt redzējis «Pa viļņiem traucošo» jau vakar pirms gājiena pie Stersa, es viņam paskaidroju, ka burinieku pirmoreiz ieraudzīju tikai pagājušajā naktī, un atstāstīju viņam savu sarunu ar Gezu.
— Jums jāsaprot, — stāstījuma beigās piebildu, — ka man varēja rasties tikai šāda vēlēšanās. Nekāda cita rīcība te nebūtu vietā. Acīmredzot man jābrauc, ja nevēlos visu mūžu mocīties ar nevarīgu un muļķīgu nožēlu.
— Jā, — Filatrs sacīja, paceldams cigāru gaisā pret iedomāto pelnu trauku. — Viss būtu labi. Taču stāvoklis, grozi kā grozīdams, ir kutelīgs. Lai gan bieži vien izšķirošo vārdu saka nauda. Man liekas, ka varēšu jums palīdzēt. Kādreiz es ārstēju Brauna sievu, kad, pēc citu ārstu sprieduma, vairs nebija izredžu uz viņas glābšanu. Vai nu par spīti viņiem, vai man par patikšanu viņa tomēr izveseļojās. Kā redzams, Gezs atsaucas uz Braunu, pats būdams pret jums, un tā ir droša pazīme, ka Brauns atsauksies uz Gezu. Tāpēc lūgšu jūs nodot Braunatn vēstuli, kuru tūliņ uzrakstīšu.
Pēdējos vārdus runādams, Filatrs ātri nosēdās pie galda un paņēma spalvu.
— Lāgā neaptveru, ko lai rakstu, — viņš teica, pagriezis galvu pret mani.
Filatrs paberzēja pieri un sāka rakstīt, skaļi nolasīdams uzrakstītās rindas, kas pamazām pildīja papīra lapu.
— Ielāgojiet, — viņš teica, pārstājis rakstīt, — ka Brauns ir veikalnieks, kam prātā peļņa, viņš ir gluži citāds nekā mēs, un viss, kas, pēc viņa domām, ir fantastiska iedoma, tūliņ atsaldē viņu. Tagad tālāk: «Kādreiz, jums un man laimīgā dienā, jūs sacījāt, ka izpildīšot jebkuru manu vēlēšanos. No visas sirds cerēju, ka tāds brīdis nepienāks. Man šķita, ka apgrūtināt jūs būtu nepiedodams egoisms. Tomēr ir gadījies tā, ka manam pacientam un radiniekam…»