— Ceru, ka šī diplomātiskā nepatiesība jeb, pareizāk sakot, nekaitīgie meli jums nav svarīgi? — noprasīja Filatrs; pēc tam viņš turpināja rakstīt un lasīt: «…radiniekam Tomasam Harvejam, šās vēstules pasniedzējam, ir vajadzīgs ceļojums ar parastu burinieku. Tas viņam ir nepieciešams pēc pārciestās slimibas. Tuvāk viņš to paskaidros pats. Kā es sapratu, viņam patiktos izdarīt šādu ceļojumu uz jums piederošā kuģa …»
— Liekas savādi izrunāt šos vārdus, — ieteicās Filatrs. — Bet es tos pat uzrakstu: «Pa viļņiem traucošās» kajītē. Jūs izdarītu man ārkārtīgu pakalpojumu, ja šajā ziņā izpalīdzētu Harvejam. Ceru, ka jūsu tik ļoti simpātiskās laulātās draudzenes veselība joprojām neizraisa nekādas bažas. Lūdzu jūs …»
— …un tā tālāk, — Filatrs novadīja vēstuli līdz beigām un ar slaidu vilcienu uzrakstīja uz aploksnes adresi.
Viņš pasniedza man vēstuli un nosēdās līdzās.
Kamēr Filatrs rakstīja, mani bija sākušas tirdīt bailes, ka Geza kuģis pa šo laiku var jau būt aizgājis jūrā.
— Piedodiet Filatr! — es sacīju, neslēpdams viņam šīs bažas. — Mana nepacietība ir ļoti liela!
Es piecēlos. Dziļās domās nogrimis, manī cieši norau- dzīdamies, piecēlās arī ārsts. It kā aizturot mani, viņš ar roku viegli pieskārās manam plecam; lēni roku atvilcis, Filatrs sāka staigāt pa istabu, apstājās pie galda, nolaida acis un paberzēja rokas.
— Šķiet, mēs varētu vēl ko pateikt viens otram, vai nav tā?
— Jā, bet ko tad? — es atsaucos. — To nezinu, kaut gan man, tāpat kā jums, patīk pazīlēt, kas būs. Taču nodarboties ar to tagad būtu tas pats kā tumsā zīmēt dabas ainavu.
— Diemžēl jums taisnība. Jā. Ar mani nekad nekas līdzīgs nav gadījies. Varat man ticēt, ka esmu satraukts un visu jo dziļi pārdzīvoju. Bet jūs taču atrakstīsiet man no ceļa? Es uzzināšu, kas ar jums būs noticis.
Es viņam to apsolīju un piebildu:
— Varbūt arī jūs, Filatr, sakravātu savu ceļasomu?! Kopā ar mani?!
Filatrs paplēta rokas un pasmaidīja.
— Tas ir vilinoši, — viņš teica, — bet.,» bet.., — Viņa skatiens uz mirkli apstājās pie nelielas ģīmetnes, kas stāvēja uz rakstāmgalda starp bronzas rakstāmpiederumiem. Tikai tagad arī es ieraudzīju šo ģīmetni fotouzņēmumu, kurā redzēja skaistu jaunu sievieti, ar mazliet pieliektu galvu un tiešu skatienu.
— Nav nekā tāda, kas spētu mani atalgot. — Filatrs teica, aizsmēķēdams un sērkociņu strauji nomezdams. — Lai cik savdabīga, lai cik askētiska ir jūsu iekšējā pasaule, protams, savā uztverē jūs, mīļo Harvej, tomēr gribat ieraudzīt laimes smaidošo seju. Neliedzieties. Bet es šajā ceļā nesaņemšu nekā tāpēc, ka manu vēlēšanos neviens nevar piepildīt. Tā ir vienkārša un noteikta, bet nekad nepiepildīsies. Esmu izārstējis daudz cilvēku, bet nepratu izārstēt savu sievu. Viņa ir dzīva, bet tikpat kā mirusi. Tā ir viņas ģīmetne. Viņa neatgriezīsies uz šejieni. Un visam pārējam manās acīs nav nekādas jēgas.
To pateicis, Filatrs pazvanīja kalpotājam un norīkoja, lai piebrauc ekipāžu. Ar šo steigu viņš atvairīja manus iespējamos vārdus, pat manu klusēšanu, lai kādas sirsnības apdvesti, tie varēja tikai padarīt smagāku šo pēkšņo atklātības brīdi, kad sirds pavērās sveša cilvēka skatienam. Vēl galīgi neatvadīdamies, mēs vienojāmies, ka es paziņošu viņam, kā veicies mans gājiens pie Brauna.
Mēs izgājām abi reizē un izšķīrāmies pie ārdurvīm. Gabaliņu pabraucis, Filatrs pagriezās un nosauca:
— Jā, ar to ne … — Pārējo es nesadzirdēju.
Brauna kantoris «Rēdereja un Krava», tāpat kā vairums šāda tipa kantoru, atradās krastmalā ne visai tālu, tā ka automobilis nebija vajadzīgs. Atlaidu šoferi un, tiklīdz biju iegājis ostā, pametu nemiera pilnu skatienu uz dambja pusi, kur vakar ieraudzīju «Pa viļņiem traucošo» Lai gan burinieks tagad bija diezgan tālu no manis, es tūliņ saskatīju tā mastus un bugspritu tai pašā vietā, kur tie atradās naktī. Nu mana sirds kļuva mierīga.
Diena bija karsta, gaiss tveices pilns, it kā nāktu no versmainas krāsns. Paguris palēnināju soļus un iegriezos ostas krodziņā zem audekla nojumes, lai remdētu slāpes.
Starp nedaudzajiem apmeklētājiem es ieraudzīju satrauktu matrozi, kas vicināja roku ar vīna glāzi, arvien gatavodamies un nekad nepagūdams to izdzert, — tik dedzīgas bija matroža roku kustības, kurām vajadzēja kuplināt viņa valodas plūdus, veltītus jūrniekiem. Kamēr vēl kavējos pie bufetes, man ausīs iesitās vārds «Gezs», un tāpēc es, tāpat piemirsis savu glāzi, tūliņ pagriezos pret runātāju un sāku ieklausīties.
— Es viņu neaizmirsīšu, — sauca matrozis. — Braucu uz kuģiem jau divdesmit gadus. Esmu redzējis tik daudz kapteiņu, ja tos visus reizē ielaistu še iekšā, tiem nepietiktu vietas, kur nostāties pat uz vienas kājas. Pēc manas saprašanas, Gezs ir sātans. Lai dievs pasarg no kalpošanas viņa komandā. Ja viņam kāds nebūs pa prātam, viņš tam izspiedīs pēdējo sulu. Kad es jums saku, viņš ir traks. Reiz viņš tā iegāza galdniekam pa ausi, ka tas nokrita kā beigts un nogulēja vairāk nekā stundu, tika- vaidēja vien. Arī man pašam uz savas ādas gadījās izbaudīt visvairāk par manām atbildēm. Man patīk saruna tā atbildēt, ka cilvēks kļūst zili melns, taču pieķerties ne var. Bet, lai nu viņš būtu traks, tā vēl tikai pusbēda. Viņš, nelietis, ir bīstami āķīgs. Kad viņš tevi sauc, pēc viņa purna nekad neuzminēsi, kas gaidāms. Varbūt pasniegs glāzi degvīna, bet varbūt — zvels tā, ka izstiepsies garšļaukus. Tas viņam uznāk pēkšņi. Gadās, ka runājas klusu un prātīgi, kā jau cilvēks, bet, ja tu nebūsi viņu uzlūkojis vai neatbildēsi — «sak, proties pats, kāpēc es klusēju», — nu tad iet vaļā. Mēs visi bijām nomocījušies un kopīgi nolēmām aiziet no kuģa. Stāsta, ka šī neesot pirmā reize, kad komanda viņu pamet brauciena vidū. Kas tur liels?! Viņa mūžam muļķu pietiks!