Viņš apklusa ar vaļā pavērtu muti, nīgrā nesaprašanā raudzīdamies uz savu glāzi, it kā tur redzētu ienīsto kapteini: pēc tam vienā malkā iztukšoja glāzi un dusmīgi sāka piebāzt pīpi.
Viss dzirdētais interesēja mani.
— Par kādu Gezu jūs runājat? — es jautāju. Vai par to, kura kuģi sauc «Pa viļņiem traucošā»?
— Par to pašu, kungs, — matrozis atbildēja, satraukti paskatījies man sejā. — Tad jau jūs zināt, kas tas par cilvēku, ja vien viņš ir cilvēks, nevis traks suns!
— Esmu dzirdējis par viņu, — es sacīju, turpinot sarunu ar nolūku uzzināt iespējami vairāk par cilvēku, kura sabiedrībā biju iecerējis pavadīt ilgāku laiku. — Pats gan neesmu ar viņu ticies. Vai viņš tiešām ir tāds briesmonis un nelietis?
— Vispilnīgākā … — matrozis iesāka svinīgā gausi- nājumā, kā zvērestu norunādams, bet aizrijās, pietvīcis gluži sarkans un nepaguvis piebilst «patiesība», — kad man aiz muguras, matroža atbildi pārtraucot, atskanēja negaidīts, skaļš izsauciens: — Muldoņa!
Vīrs, kas to bija teicis, pienāca mums klāt. Tas arī bija matrozis, tīrīgi ģērbies, nekāds smalkais, bet izskatā prātīgs.
— Vispilnīgākais muldoņa, — viņš teica, vērsdamies pie manis, bet skatīdamies uz pirmo matrozi. — Nezinu, kas jums par darīšanām ar kapteini Gezu, bet es, — jūs redzat, neesmu nekāda priekšniecība, bet tāds pats matrozis kā šis te bļauka, — viņš ar nievājošu skatienu vērās pārsteigtā runātāja sejā, — es apgalvoju, ka kapteinis Gezs, pirmkārt, ir īsts jūrnieks un, otrkārt, vislieliskākais un labsirdīgākais cilvēks. Es kalpoju pie viņa no janvāra līdz aprīlim. Kāpēc aizgāju no darba — tā ir mana darīšana, un Gezs tur nav vainojams. Mēs veicām divus braucienus uz Gorsainu. Nevienam no visas apkalpes viņš nepateica ļauna vārda, bet mūsu vidū — paši zināt, nav ko izlocīties, — ir visdažādākie ļaudis. Un tagad šis cilvēks te stāsta, ka Gezs piekāvis galdnieku. Un pārējos sakapājis kotletēs. Kurš gan gribēs noticēt tādai mel- šanai? Ēdienu mēs saņēmām labāku nekā uz kara kuģiem. Svētdienās mums izsniedza pudeli viskija ik uz trim vīriem. Es pats dzirdēju, kā kapteinis sabrāza bocmani un ātri iekarsināmo Batleru, savu vecāko palīgu, par to, ka tas bija draudējis ar dūri pavāram. Sis pats Batlers tad vēl noteica: «Pats velns jūs nevar saprast!» Reizēm kapteinis Gezs sasauca mūs kopā un lasīja priekšā tādus nostāstus, kādus mēs savu mūžu nebijām dzirdējuši. Un, ja mūsu starpā izcēlās ķilda, Gezs allaž sacīja tikai to: «Turiet labu prātu viens pret otru. No jaunuma rodas tikai ļaunums.»
Beidzis runāt, bet acīmredzot vēl nebūt neizteicis visu labo, kas viņam būtu sakāms par kapteini Gezu, matrozis noskatījās klātesošos, atmeta ar roku un, ar sejas izteiksmi pauzdams noraidošu nepacietību, sāka klausīties, ko runā saniknotais Geza nievātājs. Redzēju, ka viņi abi ir sirsnīgi pārliecināti katrs par savu taisnību un ka aizstāvja runa izraisījusi Geza apvainotājā vislielāko sašutumu. īsā brīdī viņš nosauca kādus desmit lieciniekus, kas varētu apstiprināt Geza ļaundarības. Viņš dievojās, piedāvājās kopīgi aiziet līdz kādam kuģim, uz kura atrodami cilvēki, kas cietuši no Geza jau pagājušajā gadā, un nobeidza ar indīgu apvaicāšanos: kāpēc gan Geza aizstāvis pats nokalpojis uz «Traucošās» tik īsu laiku? Tas savukārt tikpat dedzīgi, bet lietišķi pastāstīja, kā viņš uz kuģa saslimis un pēc iebraukšanas Lisā bijis spiests darbu atstāt. Viens otru pārkliegdami, viņi sāka atsaukties uz vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, jo izrādījās, ka tiklab Geza nievātājs, kā viņa aizstāvis abi pazīst daudzus no tiem, kas savā laikā kalpojuši pie Geza. Iesākās nebeidzami pārmetumi un vērtējumi, lamas un kliedzošu faktu uzskaitīšana, ko pastiprināja ar dūres sitieniem pa krūtīm. Lai gan šī sadursme mani visai saistīja, man tomēr bija jāsteidzas pie Brauna.
«Rēderejas un Kravas» kantoris atradās trīs namus tālāk. Es iegāju vēsā telpā ar saules pusē nolaistiem aizkariem: tur, kantora galda vidū, rakstāmmašīnu klaboņas un kalpotāju sarunu klusinātas murdoņas pavadīts, man pretim iznāca drūma izskata vīrs ar zelta brillēm.
Bija jāuzgaida dažas minūtes, iekams viņš, mani pieteicis, iznāca atpakaļ no Brauna kabineta: nu jau vairs nesadrūmis, bet, laipni man palocīdamies viņš atvēra durvis, un es, kabinetā ieiedams, ieraudzīju vienu no galvenajiem saimniekiem, ar kuru man tagad bija jārunā.
Mani ļoti iepriecināja tas, ka redzu savā priekšā veikalnieku, īstu veikalnieku, kura āriene vien jau rada lietišķības un noteiktības sajūtu. Tā kā ar viņu runājos pirmoreiz savā mūžā un viņš mani nepavisam nepazina, nebija jābaidās, ka mūsu saruna no lietišķības novirzīsies sānis tajā apšaubāmajā līdzjūtības noskaņā, kas gandrīz vai nenovēršama, ja ir runa par ārstniecības nolūkā paredzētu jūras ceļojumu. Pretējā gadījumā, ņemot vērā apstākļus, mana šķietamā neprātība varēja pamodināt aizdomas, kas novestu pie saspīlētības. Bet Brauns laikam gan nebija no tiem, kas vēlas apskatīt olu pret gaismu. Kā sarunas biedram viņam bija dārga ik minūte, ko tas ziedojis vēstules dēļ, kura piespiež viņu izpalīdzēt savam tuvākam.
Brauna rūsganie, ezītī apcirptie mati atgādināja sukas sarus. Kalsnējā, iegarenā galva ar gludo pakausi it kā tīšuprāt cieši sakniebtās lūpas un tikpat ciešs, taisni vērsts melno, puspievērto acu skatiens lika domāt, ka manā priekšā atrodas kāda precīza matemātiska ierīce. Viņš bija nesamērīgi gara auguma vīrs ar straujām, pašpaļāvīgām kustībām, tērpies elegantā uzvalkā; sarunādamies viņš neizlaida no rokas zīmuli, ar pirkstu galiem to glāstīdams. Viņš glāstīja to gan ātrāk, gan lēnāk, it kā diriģēdams vārdu kārtību un skanējumu. Viņa mierīgās acis pārslīdēja pār vēstuli, tad viņš savilka skūto lūpu kaktiņus mākslotā smaidā, atzvēlās krēslā un skaļā, labi nostādītā balsī man paziņoja, ka viņam allaž esot patīkami, ja varot kaut kā pakalpot Filatram vai viņa draugiem.