— Bet, — piebilda Brauns, ļaudams pirkstiem paslīdēt pa zīmuli uz augšu, — te radies mazs pārpratums. Sis kuģis nepieder man, tas ir Geza īpašums, un, lai gan, manuprāt, — zīmuli pagrozījis, Brauns atspieda tā galu pret zodu, — viņš neatteiksies izpildīt manu lūgumu par kajītes nodošanu jums, tomēr būtu labi darīts, ja pats parunātu ar kapteini.
Es atbildēju, ka tāda saruna jau ir notikusi un ka kapteinis Gezs atteicās uzņemt mani kā pasažieri uz «Traucošās». Es piebildu, ka runāju ar viņu, Braunu, ņemot vērā Geza aizrādījumu, ka kuģis pieder viņam. Atstāstīju to kā gluži parastu atgadījumu vai dabisku kavēkli, noklusējot dīvainības.
Brauna acīs pavīdēja man neizprotams apsvērums. Viņš pieskārās zīmulim ar trim slīdošām kustībām, it kā saskaitīdams savas galvenās domas, un sarauca uzacis tā, ka nevarēja šaubīties par viņa samulsumu. Beidzot, atguvis agrāko izskatu, Brauns paskaidroja man:
— Attiecībā uz kapteini Gezu, — Brauns domīgi teica, — man jums jāsaka, ka šis cilvēks savu kuģi man gandrīz vai spiešus uzspieda. Gezs senāk strādāja pie manis. Jā, juridiski es esmu šā man galīgi apnikušā kuģa īpašnieks. Un tas notika tāpēc, ka Viljemam Gezam piemīt īsts čūskas-kārdinātājas talants — spēja dedzīgi un lietišķi pārliecināt otru cilvēku, pareizāk sakot, — sagrozīt šim otram galvu tā, ka tas izdara pilnīgi nevajadzīgu aplamību. Reiz viņš bija palicis parādā lielāku naudas summu. Glābdams kuģi no apķīlāšanas, Gezs prata izdabūt manu piekrišanu ierakstīt kuģi manos sarakstos. Pēc pārdošanas dokumentiem, par kuriem es netiku maksājis nevienu kapeiku, kuģis skaitās mans, tas arī ir viss. Es savā laikā pazinu Geza tēvu. Dēls ar gudru ziņu bija pamanījies izsaukt sev līdzi nelaiķa ēnu, — tas bija ļoti labs un arī gudrs cilvēks. Gezs ļoti lūdza, lai es glābjot «Pa viļņiem traucošo». Kā redzat, — Brauns pār plecu ar zīmuli norādīja uz sienu, kur greznos ietvaros karājās ap desmit kuģu fotogrāfijas, — nekādu sevišķu peļņu no šā darījuma nevarēju gūt, lai kā to būtu vēlējies, un nedomāju, ka esmu nogrēkojies, izstāstīdams to jums. Tātad mūsu rokās ir trumpis pret Geza iespītēšanos. Tās ir šīs mūsu savstarpējās attiecības. Jūs brauksiet — tas ir izlemts, un es uzrakstīšu Gezam zīmīti, kuras saturs sagādās viņam iespēju parādīt jums laipnu uzņemšanu. Gezs ir komplicēts cilvēks, ar viņu grūti sadzīvot. Dodu jums padomu uzmanīties, jo nekad nevar zināt, kas viņam padomā.
Es noklausījos Braunu bez samulsuma. Manā dvēselē bija cieši aizvērtas tās durvis, aiz kurām veltīgi klauvēja kautrēšanās, noteiktāk izsakoties, tā jau bija apzināta uzmācība, ko es pielietoju šajos īpatnējos darbības un vietas apstākļos.
Savu runu pabeidzis, Brauns plašiem vilcieniem uz bloknota lapas uzrakstīja solīto vēstuli, ar strauju, nomierinošu kustību ielikdams to aploksnē. Pavaicāju, vai viņam nav zināma kuģa vēsture, uz ko Brauns, mazliet vilcinādamies, atbildēja:
•— Gezs to ieguva no kādas privātpersonas. Nevaru jums noteikti pasacīt, no kā īsti un par kādu summu. Kuģis ir skaists, tas jāatzīst. Tagad tas daļēji pielāgots kravas pārvadāšanai, bet kuģa īstais tips ir — pasažieru jahta. Kuģim ir izcils ātrums, un, ja jūs ar to rīt dosieties ceļā, tad, pastāvot labam vējam, izbaudīsiet sajūtu, kā slidot uz milzīgām slidām. — Brauns paskatījās barometrā. — Vējam jābūt.
— Gezs man teica, ka nostāvēšot šeit ostā veselu mēnesi.
— Tas viņam tā uzreiz bija iešāvies prātā. Viņš šodien jau bija pie manis un runāja par rītdiena. Es zinu pat viņa maršrutu: Helgju, Touza, Kasēta, Zurbagana. Pa ceļam jūs iegriezīsieties vēl Dagonā uzņemt dzelzs izstrādājumu kravu. Bet tas prasīs tikai dažas stundas laika.
— Viņam taču nav neviena matroža.
— Ak, par to neraizējieties! Tādas grūtības tikai citiem svarīgas, bet Gezam tas ir tāpat kā noņemt cepuri no vadža. Esmu pārliecināts, ka viņš starpklāju jau bāztin piebāzis ar zibeņzeļļiem, kurus vajag tikai pasvilpt, un tie ir klāt kā melns mākonis.
Pateicos Braunam un, saņēmis ciešu rokas spiedienu, laba ceļa vēlējumu, izgāju ar apņemšanos darīt it visu, lai Gezam atvieglotu viņa neveiklo stāvokli.
IX nodaļa
Vēl nezinādams, kā rīkoties, piegāju pie kuģa un redzēju, ka Braunarn bijusi taisnība: uz klāja slaistījās matroži. Bet tie nebija nekādi skaistie izlases ļaudis, kādus redz labās kuģu saimniecībās. Acīmredzot Gezs bija savācis pirmos, kas pagadījušies.
Apjautājies sameklēju Gezu kapteiņa kajītē. Viņš ar Batleru sēdēja pie galda, pārbaudīdams rēķinus un saskaitīdams tos uz kauliņiem.
— Ļoti priecājos jūs redzēt, — Gezs sacīja pēc tam, kad biju apsveicinājies un apsēdies. Batlers mazliet pasmaidīja, un man šķita, ka viņa smaids attiecās uz Gezu. — Vai jūs bijāt pie Brauna?
Pasniedzu viņam vēstuli. Gezs to atvēra, izlasīja, paraudzījās uz mani, tad uz Batleru, kas skatījās sānis, un noklepojās.
— Tātad esat visu nokārtojuši, — Gezs sacīja smaidīdams un iebāza vēstuli vestes kabatā. — Es par to sirsnīgi priecājos. Man nepatīkami atcerēties mūsu sarunu šonakt, jo baidos, ka jūs esat mani pārpratis. Pazīšanos ar jums uzskatu par lielu godu. Bet mans ieskats tiešām ir tāds, ka uz kravas kuģa pasažieri nav vietā. Tas jāsaprot no disciplīnas viedokļa un nevis kaut kā citādi. Taču esmu pārliecināts, ka mēs gluži labi sadzīvosim. Redzu, ka jūs mīlat jūru. Jūra! Kad izrunāju šo vārdu, man šķiet, ka esmu izgājis pastaigāties un noraudzīties apvārsnī. Jūra… — Viņš mirkli padomāja un tad turpināja: — Ja Brauns tik loti to vēlas, tad es labprāt piekāpjos un mainu kursu. Rit mazā gaismiņā mēs dodamies ceļā. Pirmā pietura Dagonā. Tur mēs uzņemsim kravu uz Helgju. Kad jūs vēlaties pārnākt uz kuģa?