Pateicu, ka vēlos pārvest savas mantas bez kavēšanās. Geza gandrīz draudzīgā valoda, viņa maigums pret jūru, vakardienas lamas un pašreizējā pieklājība lika man domāt, ka man darīšana ar impulsīvu, galējībām pakļautu cilvēku, kas tomēr prot sevi saturēt grožos. Tad man iegribējās uzzināt, cik būs jāmaksā par braucienu, un arī, ja laiks to atļauj, apskatīt man paredzēto kajīti.
— Atskaitiet no kopsummas un pierēķiniet komisijas procentu, — Gezs pieceldamies teica Batleram. Pēc tam viņš aizvadīja mani pa gaiteni, atvēra durvis, uz sliekšņa stāvēdams, aicinoši pamāja ar roku.
— Šī ir viena no labākajām kajītēm, — teica Gezs, nākdams aiz manis. — Te ir mazgājamais trauks, grāmatu skapis un vēl kādi mazāki skapīši un plauktiņi dažādām lietām. Ēšana pie kopīgā galda, bet, ja vēlaties, tad apkalpotājs atnesīs šurp visu, ko jūs gribēsiet. Ar matrožiem nevaru lepoties. Tos pieņēmu tikai šim vienam braucienam. Bet apkalpotājs man pagadījās labs, tāds patīkams mulats — viņš jau kādreiz agrāk kalpoja pie manis uz «Erigonas».
Lai cik smieklīgi tas skan, — es jutos aizkustināts: kapteiņa tagadējā izturēšanās tik ļoti nelīdzinājās viņa mākslotajai nevērībai pagājušajā naktī un mežonīgajam tonim sarunas beigās. Geza neapstrīdamās saimnieka tiesības sāka mani mulsināt: ja viņš iedomātos kategoriski tās pielietot, tad es droši vien justos spiests atvainoties par savu ielaušanos, kas bija maskēta ar Brauna fiktīvajām tiesībām. Bet atkāpties, tas ir, atsacīties no brauciena, nevarēju. Es cerēju, ka, vēlēdamies nopelnīt, Gezs mainīs savas domas. Man par lielu prieku viņš pats ierunājās par atlīdzību, kas allaž ir labākais atrisinājums visos sarežģītos gadījumos.
— Kas attiecas uz maksu, es nolēmu tā, — teica Gezs, iziedams no kajītes, — ka jūs maksāsiet par uzturu, telpām un braucienu kopā divsimt mārciņas. Bet, ja tas jums liktos par dārgu, mēs varētu to pārrunāt vēlāk.
Man šķita, ka Geza acis, kad viņš apklusa, uzdzirkstīja tīksmē nosaukt šo neprātīgi augsto summu. Saniknots cieši paraudzījos viņā, taču nekādi neizpaudu savu lielo izbrīnu. Ātri apsvēru, ka tas ir mans trumpis. Nomaksājis Gezam divsimt mārciņas, es nejustos vairs viņa parādnieks, ņemot vērā to, cik pārdomāti viņš bija novērtējis savu piekāpību.
— Labi, — es atbildēju, — šī summa mani nepārsteidz. Tā ir taisnīga.
— Tā, — novilka Gezs, pēkšņi zaudējis labo omu. Neveiklo saspīlējumu, kas bija radies, viņš gan tūliņ lūkoja pārvarēt, sākdams gausties par pārvadājamo preču samazināšanos; pēc tam, it kā nevaļīgs būdams, steidzīgi atvadījās: — Pirms došanās ceļā allaž liela kārtošanās. Tātad tas nu būtu izlemts.
Mēs šķīrāmies, un es devos uz mājām, kur tūliņ piezvanīju Filatram. Viņš ar prieku noklausījās, ka viss nokārtojies, un mēs norunājām sastapties pulksten četros pēcpusdienā uz «Traucošās», kur biju nodomājis ierasties krietni agrāk. Pēc tam mans laiks pagāja, pošoties ceļā. Pabrokastoju un sakravāju savas mantas, paguris no domām, par kurām neviens prātīgs cilvēks nedotu ne tfraša; tad liku iznest bagāžu un aizbraucu līdz kuģim, no kura pašreiz kāpa lejā Gezs. To pavadīja Batlers un viņa otrs palīgs — Sinkraits, jauns cilvēks ar nepatīkamu, viltīgu seju. Mani ieraudzījis, Batlers pieklājīgi sveicināja, bet Gezs, nevērīgi pamājis, aizgriezās, paņēma zem rokas Sinkraitu un sāka ar viņu sarunāties. Viņš atskatījās uz mani, pēc tam visi trīs nozuda aiz Trejjūdžu Alejas arkas.
Bija redzams, ka uz kuģa mani gaidījuši. Virtuves durvīs parādījās kāda mice un nozuda, bez kavēšanās atsteidzās izveicīgs mulats, saņēma manas mantas un novietoja tās jau iekārtotajā kajītē.
Kamēr viņš izvietoja atvestās mantas un es, sēdēdams krēslā, devu vajadzīgos norādījumus, mēs lēnā garā aprunājāmies. Apkalpotāja vārds bija Horācijs, un tas mani uzjautrināja, atgādinot Šekspīru vienā no viņa biežāk citētajiem tekstiem. Horācijs apstiprināja Brauna norādīto brauciena virzienu, ko dzirdējis paša ausīm, taču viņa tērzēšanā es nemanīju nekā savāda vai neparasta attiecībā uz kuģi. Dīvainība bija tikai manī pašā. «Pa viļņiem traucošā» gāja bez kravas uz Dagonu, kur bija paredzēts uzņemt trīssimt kastes ar dzelzs izstrādājumiem. Vientiesīgi un dižodamies kā gailis, izriezis spēcīgās krūtis, iežņaugtas kokosa šķiedru tīkliņkreklā, un ik vārdā atņirgdams savus veselīgos zobus, Horācijs galu galā tomēr izpļāpājās. Šo intimitāti izraisīja zelta naudas gabals un atļauja izsmēķēt manu apdzisušo cigāru. Viņa pastāstītais satrauca mani vairāk nekā pareģojums par vētru.
— Man jums jāsaka, kungs, — rokas berzēdams, noteica Horācijs, — ka būs ļoti ļoti jautrs brauciens. Ja taisnība, ko es noklausījos, tad garlaicīgi jums nebūs. Dagonā kapteinis grib uzņemt uz kuģa meičas, dāmas — skaistas senjoras. Tās ir viņa paziņas. Jau sagatavotas divas kajītes. Tur ir smaržas, odekolons, labas ziepes, spoguļi, uzklāta smalka gultas veļa. Turklāt iepirkts daudz vīna. Vīns būs visiem — arī man un matrožiem.
— Tad jau gan jauki, — es teicu, sākdams nojaust, kas tās ir par dāmām, kuras Gezs gatavojas uzņemt Dagonā. — Ceru, ka dāmas nav viņa radinieces?
Horācija izteiksmīgā seja noraustījās no zoda līdz pat izvalbītajiem acu baltumiem. Viņš pakiakšķināja ar mēli, papurināja galvu, ierāva to starp pleciem un sāka skaļi smieties.