— Es gan nepiedalīšos jūsu līksmošanā, — es teicu. — Bet Gezs, protams, var priecāties, kā viņam tīk.
Pēc šiem vārdiem atteicos no tālākiem mulata pakalpojumiem, noslēdzu durvis un sāku pārdomāt dzirdēto.
Pazīdams apkalpotāju tieksmi dažādi izpušķot tenkas un, lai ko nopelnītu, no savas puses izdomāt daudz ko, kas varētu patikt klausītājiem, es Geza uzjautrināšanās plānus gan paturēju prātā, bet vairāk par tiem nedomāju un, tā kā drīz tika pasniegtas pusdienas kajītē (kapteinis bija devies pusdienot uz viesnīcu), tad paēdu, ļoti apmierināts ar savu vientulību un arī ēdieniem. Mans pēcpusdienas cigārs gāja uz beigām, kad Horācijs pieklauvēja un ielaida no karstuma pārgurušo Filatru. Ārsts nolika uz manas guļvietas kārbiņu un sainīti. Ar kreiso roku viņš saņēma manu roku un ar labo draudzīgi nosedza to.
— Tātad tiešām? — viņš sacīja. — Pa īstam es noticēju tikai tad, kad uz kuģa ieraudzīju jūsu dzirdētos vārdus un — tagad — arī jūs pašu; nu esmu galīgi pārliecināts. Bet grūti pasacīt, kāda ir manas pārliecības būtība. Šajā kārbiņā ir kārtis pasjansam un šokolāde, vairāk nekā. Zinu, ka jums patīk izlikt pasjansu, jūs pats to stāstījāt: «Piramīdu» un «Sarkano-inclno».
Jutos aizkustināts. Klusībā savstarpēji vienojušies, mēs vairāk nerunājām par saviem iespaidiem, ko mums bija sagādājusi «Pa viļņiem traucošā», it kā baidoties ieskrambāt šā gadījuma dīvaini izaugušo, trauslo veidojumu. Sarunājāmies par Gezu. Filatrs bija piezvanījis Braunain pa tālruni uz kantori pēc kapteiņa aiziešanas no turienes un ieguvis Geza sīkāku raksturojumu.
— Acīmredzot viņam nevar uzticēties, — Filatrs stāstīja. — Viņš, protams, ienīst jūs, bet arī nauda viņam vajadzīga: tātad viņš gan piesargāsies jūs lamāt, bet baidos, ka viņa naidu jūs tomēr izjutīsiet. Brauns man pieprasīja, lai es brīdinot. Geza ķildām nav mēra, un tās ir drausmīgas. Viņš ātri satracināms, reti kad ir skaidrā prātā un svešu naudu uzskata tikpat kā par savējo. Cik varēju noprast no Brauna aizrādījumiem pusvārdos, tad arī «Pa viļņiem traucošo» Gezs piesavinājies nekaunīgā kārtā ar tiem līdzekļiem, kurus likums klusībā nosoda, bet spiests paciest. Kā jūs raugāties uz to?
— Man tagad galvā ir divējāds domu gājiens, — es atbildēju. — Ar tām esmu pielīdzināms cilvēkam, kam iedota kastīte ar noteikumu — atvērt pēc nobraukšanas galā. Doma par to, kas varētu atrasties kastītē — tas ir viens gājiens. Bet otrs — ceļotāja parastā sajūta, ko turklāt kveldina nojauta par iespējamām nesaskaņām attiecībās ar ceļabiedriem.
Filatrs nosēdēja pie manis apmēram stundu. Saruna drīz pievērsās intrigām, kuras perināja slimnīcā pret viņu, un maniem solījumiem uzrakstīt Filatram par to, ko es piedzīvošu, bet šajās parastajās runās neatlaidīgi skanēja lidzi vārdi «Pa viļņiem traucošā», lai gan mēs tos neizrunājām. Mūsu iekšējā saruna bija citāda. Filatra satraukumā vēl arvien juta viņa šīrītējās atzīšanās pēdas. Es domāju par nezināmo. Un blakus izrunātajiem vārdiem mēs sapratām viens otra slepenās domas pilnīgāk, nekā tas iespējams dedzīgā, aizrautīgi atklātā stāstījumā.
Es Filatru pavadīju un izgāju kopā ar viņu krastā. Atvadoties viņš sacīja:
— Lai jums viegla sirds un labs ceļa vējš.
Bet viņa spēcīgā un karstā roka, kā arī acu skatiens man pateica vairāk un tieši to, ko es vēlējos dzirdēt. Ceru, ka arī viņš savukārt sadzirdēja neizteikto novēlējumu manā atbildē:
— Lai arī kas notiktu, es allaž atcerēšos jūs.
Kad Filatrs bija prom, es uzkāpu atpakaļ klājā un nosēdos kuģa pakaļgalā audekla pārsega ēnā. Sadzirdējis solus, atskatījos un ieraudzīju Sinkraitu, kas apstājās netālu no manis un nedroši sakustējās, acīmredzot gribēdams pienākt klāt. Tā kā man nebija nekādu iebildumu pret sarunu ar viņu, es pagriezos un ar smaidu ļāvu saprast, ka esmu uzminējis viņa nodomu. Sinkraits pienāca, un tikai tagad es ievēroju, ka viņš ir krietni dūšā un pats to jūt, bet grib turēties stingri. Viņš nosauca savu vārdu, kaut ko nomurmināja par laiku un, domādams, ka man vissvarīgākais ir iegūt zināmu drošības un noteiktības sajūtu, sāka runāt par Gezu.
— Es dzirdēju, — viņš iesāka, noskatīdams mani, — ka jums bijušas nesaskaņas ar kapteini. Tiesa kas tiesa: izdarīt viņam pa prātam ir grūti, bet, ja tas reiz izdevies, — tad šis cilvēks jums atdos visu. Es ar sirdi un dvēseli esmu viņa pusē, un jāsaka: viņš ir īsts jūrnieks. Jūs varbūt esat dzirdējis sliktas atsauksmes par viņu; varu jums apgalvot, — tās visas ir samelotas. Viņš ir ātri satraucams un patmīlīgs, ai, pat ļoti karsts! Lielisks cilvēks! Jums vajag tikai pamirkšķināt, un Gezs izkārtos kāršu partiju vai ar pašu velnu. Liels kalnu gāzējs un arī pie glāzītes izturīgs: trīs naktis var negulēt. Mums ir arī bibliotēka. Vai gribat, — es jums to parādīšu! Kapteinis daudz lasa. Viņš arī pats pērk grāmatas, jā, kapteinis ir izglītots cilvēks. Ar viņu ir vērts parunāties.
Man gribējās redzēt bibliotēku, un es gāju līdzi Sin- kraitam. Apstājies pie kādām durvīm, viņš izņēma atslēgas un atvēra durvis. Tā bija plaša kajīte, sienas apsistas ar rakstainu ķīniešu zīdu. Vienā kaktā atradās marmora mazgājamais galds ar sudraba spoguli un tualetes piederumiem. Uz melnkoka galda, kas jau pats bija īsts mākslas darbs, stāvēja bronzas darinājumi, jūras kartes, tālskatis un pulkstenis kristāla ietvarā; pie sienām — atmosfēras mērāmās ierīces. Dārgā grīdsega un guļvieta ar smalko veļu un zīda segu — viss pauda mīlestību uz skaistām lietām, kā arī izpratni par tām. Sienas iedobē aiz puspievērtām durtiņām bija saskatāma kārtīgi novietota grāmatu kaudzīte; dažas grāmatas atradās arī uz nelielā dīvāna. Starp sienu un guļvietu stāvēja kaste ar grāmatām.