Es skatījos apkārt nesapratnē, jo šī telpa taču nevarēja būt bibliotēka. Un tiešām, Sinkraits tūliņ pateica:
— Redziet, kā dzīvo kapteinis? Tā ir viņa kajīte. Es to parādīju tāpēc, ka še ik uz soļa redz smalku gaumi. Rau, cik daudz grāmatu! Viņš daudz lasa. Redziet, grāmatas no vienas vietas un visdažādākās.
Neapvaldījis īgnumu, es attraucu, ka neesmu paradis līst svešā dzīvoklī bez saimnieka ziņas un piekrišanas.
— Tā ir jūsu vaina, — vēl piebildu. — Es taču nezināju, kurp eju. Vai tad tā ir bibliotēka?
Sinkraits samulsis brīdi klusēja — acīmredzot tik ļoti viņu bija izbrīnījuši mani vārdi.
— Labi, — viņš nošļucis sacīja. — Jūs izteicāt man piezīmi. Pieļausim, ka tā ir pamatota, lai gan man ir otras atslēgas no it visām telpām un… — Nezinādams, ko vēl sacīt, viņš pabeidza: — Es domāju, ka tas ir sīkums. Jā, tas ir sīkums, — Sinkraits pašpārliecināts atkārtoja. — Mēs visi šeit esam pašu ļaudis.
— Ieiesim bibliotēkā, — es piedāvāju, nevēlēdamies ilgāk uzklausīt viņa juceklīgos paskaidrojumus.
Sinkraits aizslēdza kajīti, ieveda mani salonā un atvēra durvis uz telpu, kur visgarām sienām bija plauktu rindas. Pēc acumēra es novērtēju grāmatu skaitu uz kādiem trim tūkstošiem. Iešķērsu grāmatu mugurām pie plauktiem bija picrikotas bīdāmas vara plāksnes, lai, kuģim šūpojoties, grāmatas nekristu laukā. Blakus ozolkoka galdam ar rakstāmpiederumiem un sastumjatno krēslu tur vēl atradās kastes ar žurnāliem un brošūrām.
Sinkraits paskaidroja, ka bibliotēku iekārtojis agrākais kuģa īpašnieks, bet gada laikā, kopš Sinkraits pārnācis uz «Traucošo», Gezs piepircis vēl kādus trīssimt sējumus.
— Vai Brauns nebrauc kopā ar jums? — es vaicāju. — Vai viņš kuģi nodevis Gezam uz laiku?
Uz šo manu viltību, kuras nolūks bija pavedināt Sin- kraitu izrunāties, stūrmanis atbildēja izvairīgi, un tad es, pametis iesākto tematu, pievērsos grāmatām. Man aiz muguras stāvēdams, Sinkraits lāgu lāgiem iesaucās: — Redziet, pavisam jauna grāmata, bet lapas jau atgrieztas! — vai arī: — Tāda bibliotēka nebūtu par kaunu pat augstskolai. — Reizē ar to viņš mēģināja ievadīt runu par mani pašu, bet es, paturēdams prātā, ka šādas sugas cilvēki ikvienu lieki pateiktu vārdu mēdz izmantot saviem mērķiem, aprobežojos ar gluži vispārēju ārēju faktu pieminēšanu, dažādības pēc nosūrodamies par pārpūlēšanos.
Es mīlu grāmatas, mīlu turēt tās rokās, acīm pārskrienot virsrakstus, kas skan kā balss aiz noslēpumainas ieejas vai arī naivi atsedz teksta saturu. Atradu grāmatas spāņu, angļu, franču, vācu un pat krievu valodā. To saturs bija dažāds: vēsture, matemātika, filozofija, reti izdevumi ar senlaiku ceļojumu un jūras kauju aprakstiem, sacerējumi par kuģniecību un rokasgrāmatas, bet visvairāk — romāni, kur blakus Tekerejam un Mopasanam rēgojās Parīzes bulvāru un guļamistabu neķītrās makulatūras šķiediens.
Pa šo laiku jau bija sācis krēslot: paņēmu dažas grāmatas un gāju uz savu kajīti. Izšķīries ar Sinkraitu, pavadīju savā lieliskajā kajītē pāris stundu, apskatīdams kārtis — Filatra dāvanu. Man bija jāpasmaida, aplūkojot zīmējumus to mugurpusē: uz viena komplekta bija redzams miniatūrs kuģis, kas peld pilnās burās, spalga vēja dzīts, otrs komplekts rādīja lielisku klusās dabas skatu — starp samtu un puķēm zelta kauss, līdz malām pilns ar sārtu vīnu. Kāršu komplektus izvēlēdamies, Filatrs bija centies iedomāties sevi manā vietā. Es bez kavēšanās sāku izlikt grūtu pasjansu, un, lai gan tas izdevās, man tomēr bija aizdomas, ka veiksmei varu pateikties par kādu netīšu kļūdīšanos.
Pusastoņos Horācijs paziņoja, ka kapteinis lūdz mani pie galda — vakariņās.
Kacl es iegāju, Gezs, Batlers un Sinkraits jau sēdēja pie galda kopējā salonā.
Gezs mani strupi apsveica, un es nomanīju, ka viņš nav labā omā, jo vairījās no mana skatiena.
Batlers, simpātiskākais cilvēks šajā sabiedrībā, noklepojies mēģināja uzsākt kopēju sarunu par mūsu brauciena izredzēm, bet Gezs viņu pārtrauca ar saimnieciskām pie zīmēm attiecībā uz pārtiku un ostas nodevām. Uz maniem jautājumiem par braucienu Gezs atbildēja ar strupiem: «Jā», «nē», «redzēsim». Visā vakariņu laikā viņš ne reizi pats neuzrunāja mani.
Viņa priekšā uz galda stāvēja liela karafe ar degvīnu, kuru viņš dzēra nepārtraukti un pašpaļāvīgi, kamēr iztukšoja visu karafi. No viņa sarunas ar palīgiem es izlobīju, ka jaunā, steigā savāktā kuģa apkalpe tikai daļēji ir kaut cik vērtīgi matroži; lielāko tiesu tie esot parastie ostas salašņas, ar kuriem allaž jāuzmanās. Viņi runāja par cilvēkiem un darīšanām, kas man bija sveši. Arī Batlers un Sinkraits dzēra, lai gan ne tik daudz kā Gezs, taču pietiekami. Neviens neuzstāja, lai es dzertu vairāk, nekā pats gribu. Un es nedzēru daudz. Pie galda apkalpodams, Horācijs veltīja man mazliet lielāku rūpību, jādomā, gribēdams parādīt, kā jāizturas pret viesiem. To pamanījis, Gezs greizi paskatījās uz viņu, taču teikt nekā neteica.
No visa, kas tika runāts šīs neomulīgās un drūmās maltītes laikā, mani ieinteresēja Sinkraita vārdi:
— Luīze raksta, ka viņa uzaicinājusi Mariju, bet tā, protams, nevar šķirties no Jūlijas, tāpēc vajadzēs dot viņām divas kajītes.
Visi sāka smieties, acīmredzot paturēdami prātā kādas sevišķas domas.
— Mums būs dāmas, — no galda pieceldamies un vērodams mani, sacīja Gezs. — Vai tas jūs netraucēs?
Es atbildēju, ka man vienalga.
— Jo labāk, — Gezs piebilda.
Augšā atskanēja kliegšana, nevis plūkšanās vai ķildas izraisīta, bet kliegšana sakarā ar kādu sarežģījumu darbā, kas bieži atgadās uz kuģa. Batlers izgāja paskatīties, kas tur notiek, un Sinkraits viņam drīz sekoja. Kapteinis stāvēdams smēķēja, un es, izmantodams palīgu prombūtni, iedevu viņam naudu. Viņš saņēma naudas zīmes ar īpatnēji augstprātīgu žestu, ļoti rūpīgi pārskaitīja tās un dziļi palocījās. Viņa acīs pazibēja zīmīgs un jautrs spīdums.