— Vai nesaspēlēsim šaha partiju? — viņš pieklājīgi piedāvāja. — Ja vēlaties.
Es biju ar mieru. Mēs uzstādījām šaha galdiņu un apsēdāmies. Šaha figūras bija no ziloņkaula, ļoti smalks, māksliniecisks darinājums. Es izteicu savu izbrīnu par to, ka uz kravas kuģa redzu tik daudz skaistu priekšmetu.
Lai arī Gezs bija piedzēries, kas viņam gan nozīmēja parastu un dabisku stāvokli, — viņš savu noreibumu ne ar ko neizrādīja, ja nu vienīgi valoda, tā bija kļuvusi saraustīta, jo viņam bija jācīnās ar atraugām.
— Jā, — Gezs sacīja, — nauda te nav žēlota. «Pa viļņiem traucošā», kā jūs droši vien pats to ievērojāt, ir brigantīne, tikai īpatnējā veidojumā. Tā ir būvēta pēc gaumes un prasībām kādam… viņš vēlāk izputēja. Tā tas ir, — Gezs pagrozīja pirkstos karalieni, — līdz ar sievietēm ierodas troksnis, satraukums, kņada; tas, protams, ir nemiers. Ko jūs sakāt par ceļojumu kopā ar sievietēm?.
— Neesmu vēl paguvis to pārdomāt, — es atbildēju, pārbīdīdams figūru.
— Tam vajadzētu jums patikt, — Gezs turpināja, attiecīgo gājienu izdarīdams tik izklaidīgi, ka es jau saskatīju visu turpmāko partijas norisi. — Vajadzētu, tāpēc ka jūs, — es to saku bez nodoma jūs apvainot, — ieradā- ties uz kuģa pavisam neparastā kārtā. Es nojaušu cilvēka garīgo seju.
— Ceru, ka sievietes jūs uzaicinājāt ne jau manis dēļ?
Gezs klusēja, nopūlēdamies gar uzdevumu, kuru biju
viņam sagādājis ar dāmu un zirdziņu. Pēkšņi viņš sajauca figūras un paziņoja, ka esot partiju zaudējis. Tā tas atkārtojās divas reizes; pēdīgi es viņu pievīlu, dodams šķietamas cerības, un pieteicu matu septiņos gājienos. Gezs bija pietvīcis gluži sarkans no sapīkuma. Saberot figūras galdiņu atvilktnē, viņam trīcēja rokas.
— Jūs esat spēcīgs pretinieks, — Gezs noteica. — Tā man bija īsta bauda spēlēt ar jums. Tagad parunāsim par braucienu. Rītrītā mēs izbraucam uz Dagonu, tur uzņemsim kravu un tad dosimies uz Helgju. Vai esat tur bijis? Helgju ir virzienā uz Zurbaganu, bet Zurbaganā inēs nokļūsim ne ātrāk kā pēc divdesmit vai divdesmit piecām dienām.
Saruna bija galā, un es aizgāju uz savu kajīti, domādams, ka kapteiņa sabiedrība tomēr ir mazliet nogurdinoša.
Atlikušo vakara daļu nosēdēju pie grāmatas, laiku pa laikam ļaudamies domu uzplūdiem, pēc tam allaž piemirsu, ko esmu lasījis. Es iemigu vēlu. Sī pirmā nakts uz kuģa pagāja labi. Retumis pamozdamies, lai apgrieztos uz otriem sāniem vai sakārtotu spilvenus, jutu tikko samanāmu manas mītnes šūpošanos un atkal iemigu, domādams par svešo, jauno, vēl neziņā tīto.
Vēl nebiju gluži izgulējies, kad, rītausmā pamodies, sapratu, ka «Pa viļņiem traucošā» vairs nestāv pie krasta. Kajīte cēlās augšup un grima lejā spēcīgu viļņu vienmērīgajā šūpojumā. Kaktos sāka šķindēt un čīkstēt: bija radusies tā allaž neredzamā priekšmetu saskare, kas mums dod kustības izjūtu. Ikvienu kuģa vēzienu uz priekšu pavadīja švīkstoša skalošanās gar bortu, neizlī- dzināts satricinājums un zaudēts līdzsvars paša ķermenī, kas šķita kļūstam te smagāks, te atkal vieglāks.
Uz 'klāja dzirdēju soļus, izklausījās tā, it kā staigātu pa jumtu virs galvas. Piecēlies paskatījos pa iluminatoru uz jūru un redzēju, ka tā ir satumsusi vējā ar sīka lietus miglojumu. Mani pārņēma līksme, no kuras sapratu, ka vēl vakar biju izjutis šaubas, nesakarīgas šaubas, kas bez noteikta cēloņa neļaujas apzinātai motivācijai. Es apģērbos un pazvanīju, lai atnes kafiju. Drīz atnāca Horācijs un paziņoja, ka pavārs nupat tikai sācis kurt uguni virtuvē, tāpēc viņš piedāvāja vīnu, es tomēr nolēmu pagaidīt kafiju, bet no vīna atteicos, iztikdams ar pusglāzi auksta punša, kuru allaž turu gatavībā i ceļā, i mājās. Pajautājis, kur mēs atrodamies, to uzzināju. Ja nelītu lietus, Lisa būtu saredzama stundas brauciena attālumā.
— Labs vējš, — Horācijs piebilda. — Kapteinis Gezs ir pašreiz sardzē, tā ka brokastot jums vajadzēs bez viņa,
To teikdams, viņš paskatījās uz mani, it kā pavirši un bez nodoma, bet es sapratu, ka šis cilvēks novēro visas attieksmes.
Pirmās stundas pēc izbraukšanas arvien ir svinīgas un saspriegtas, vienalga, vai spīd saule, vai līst lietus; tāpēc es, nepacietībā degdams, izgāju uz klāja. Mani pārņēma sen pazīstamā, jaukā izjūta — pilnā gaitā traukties uz priekšu; tur klāt bija arī sava daļa nepamatota lepnuma un dižošanās ar līdzdalību šajā skrējienā. Es allaž esmu bijis vājš buru tehnikas pazinējs, bet nevajag jau nekādu speciālu zināšanu, lai gūtu nesavtīgāko prieku, kuru sagādā plaši izpletušās buras, kad noraugies tajās ar atmestu galvu un jūti, ka pats tieci rauts līdzi to trauksmainajā gaitā. Gaismas caurausti, rāju galos savilkti asā leņķī, lieliskie buru velvējumi paceļas cits aiz cita augšup, visapkārt. To lidojums ieskauts starp tumši nekustīgajām virvēm. Kuģa korpuss lēni iegrimst un atkal paceļas, bet burās sapinies vējš piepūš tās blīvas, izriež un dzen uz priekšu.
«Pa viļņiem traucošā» gāja ar labu vēju, tās ātrums — kā pārliecinājos pēc rādītāja — bija piecpadsmit jūras jūdzes stundā. Pelēkajās mākoņsegās šķita patvēries bikls saulesstara solījums. Gar kompasu staigāja Gezs. Mani pamanījis, viņš izlikās neredzam un aizgriezās, sarunādamies ar stūres vīru.
Pavadījis uz klāja krietnu pusstundu, nogāju apakšā, kur sastapu Batleru, kas gaidīja brokastis, un mēs sākām runāties. Es domāju, ka viņš sāks mani izprašņāt, bet. šis cilvēks izturējās tā, it kā pazītu mani jau kopš senām dienām; tāda uzvešanās man patika. Drīz ieradās ari Sinkraits, gluži mikls un vēja izpūsts, bāls no vakardienas paģirām, ar trīcošām rokām. Cik atturīgais Batlers bija mazrunīgs, tik Sinkraits toties runāja daudz un apnicīgi. Tā viņš pamatīgi un sīkumaini izlamāja ik matrozi, griezdamies pie manis ar paskaidrojumiem, kurus es nemaz neprasīju. Pēc tam viņš sāka atgādināt Batleram dažādas epizodes no vakardienas pusdienām viesnīcā, rakņādamies man svešu cilvēku attiecībās. Viņu bija pārņēmusi paģiru nervozitāte. Man turpretī gribējās visā noteiktībā uzzināt kuģa virzienu un dzirdēt, kur paredzēts pa ceļam pieturēt, tāpēc vērsos pie Batlera ar lūgumu izstāstīt reisa paredzamo norisi, jo man trūka paļāvības Geza vārdiem.