Выбрать главу

Neļaudams ne vārda piebilst Batleram, kam jādomā, arī bija gluži vienalga — runāt vai nerunāt, — Sinkraits tūliņ piedāvājās aizvest mani kapteiņa Geza kajītē, kur esot jo sīka karte. Man negribējās bāzties kajītē — ar kapteini vajadzēja būt piesardzīgam pat sīkumos — un nepavisam man negribējās iet turp kopā ar Sinkraitu, kas man stipri nepatika ar savām manierēm, — tāpēc neva­rēju vien izšķirties, bet padomājis galu galā izlēmu, ka labāk tomēr iet nekā lūgt Sinkraitu atnest karti šurp. Es piecēlos, un mēs aizgājām Geza kajītē, kur Sinkraits no vaska drānas mapes izņēma vairākas jūras kartes, starp kurām sameklēja vajadzīgo.

—   Es dzirdēju, — Sinkraits sacīja, — ka jums esol vienalga, kurp mēs braucam, tāpēc sākumā pabrīnījos, kad izdzirdu jūsu vēlēšanos.

—  Man tiešām vienalga, — es atbildēju, viebdamies par viņa iztapīgo smaidu, — bet tas netraucē apmierināt da­bisko ziņkāri.

Sinkraits māksloti un bez vajadzības skaļi iesmējās, kas mani kutināt kutināja uzsist viņam uz pleca un pa­teikt: «Jūs te velti mēģināt man pielišķēties, es taču redzu jūs caur un cauri.»

Es stāvēju pie galda, noliecies pār karti. To atlocīdams, Sinkraits kartes augšējo stūri ar roku pastiepa uz labo pusi no manis, un, ar acīm sekodams šai kustībai, es ieraudzīju blakus tintnīcai zem stikla fotogrāfiju. Tā bija meitene, kas bija sēdējusi uz ceļasomām.

XII noda|a

' Es viņu uzreiz pazinu, pateicoties fotogrāfa mākslai un dažu seju īpatnībai, kas Jauj tās pazīt jebkurā, pat sliktā atveidojumā tāpēc, ka līnijas atmiņā iegrebusi stingra roka, kuru vadījis spēcīgs, vienreizējs, apstākļu radīts iespaids. Bet šis nebija slikts uzņēmums. Nepazīstamā sēdēja, atbalstījusies uz labās rokas, kreisā bija klēpī, īpatnējs, intīms galvas pielieciens sānis mīkstināja pozas manierību. Meitenes tērps bija tumšs, ar mežģīnēm ap izgriezumu uz krūtīm. Uzņemšanas brīdī viņa bija pa­smaidījusi, un smaida atspulgs vēl staroja gaišajā sejā.

Manas lielākās rūpes tagad neļaut Sinkraitam pamanīt, uz kurieni es skatos. Meiteni pazinis, tūliņ novērsu ska­tienu un, turpinādams redzēt tās seju starp meridiāniem un paralēlēm, nesapratu vairs ne vārda no stūrmaņa stās­tījuma. Savienot manas un Sinkraita domas kaut īsu mirkli šīs ģīmetnes priekšā — man šķita neciešams zaims.

Lai gan biju redzējis meiteni tikai vienu reizi, pa ga­balu, un netiku runājis ar viņu, — šīm atmiņām tomēr piemita sevišķa nozīmība. Ieraudzīt viņas ģīmetni starp Geza mantām man šķita kā personīga sastapšanās. Iespaids atkārtojās, bet — tagad griezīgs un smags; tik nedabiski tas savienojās ar Geza personību. Sinkraits šajā brīdī teica:

—  No šejienes iesākas straume, pat lēnā vējā var no­braukt …

—  Desmit līdz divpadsmit jūdzes, — man aiz muguras Gezs pabeidza. Nebiju dzirdējis viņu ienākam. — Sink- rait, — Gezs turpināja, — jūsu sardze iesākās pirms četrām minūtēm. Ejiet, es parādīšu karti.

Sinkraits attapies izmetās laukā pa durvīm.

Vēja aprautā Geza seja norādīja uz nemierīgi pavadītu nakti. Viņš smēķēja cigāru. Nenoģērbis lietusmēteli un atgrūdis cepuri uz pakauša, Gezs atspiedās ar roku pret karti un, kūpošā cigāra galu vilkdams tai pāri, rādīja un stāstīja par punktētu, sarkanu līniju un dažādu signālu nozīmi. Sapratu tikai to, ka viņš domā sasniegt Helgju pēc piecām sešām dienām. Pēc tam viņš noģērba ādas mēteli un noņēma cepuri, tad apsēdās un izstiepa kājas. Es nosēdos ar muguru pret ģīmetni, lai izvairītos no iespējamās sarunas par tematu, kas man būtu ļoti ne­patīkams. Jutu, ka mana interese par Biči Senielu vēl ir pilna pārāk dzīva saviļņojuma, lai nemanīta paietu secen tādam blēdim kā Gezs, >— tāda neatlaidīga pašiedvesma parasti beidzas ar rezultātu, tieši pretēju vēlamajam.

Geza skatiens bija pievērsts manas vestes pogām. Viņš lēni cēla galvu augšup: pēdīgi, sastapis manu skatienu, kapteinis nokāsējās un sāka berzēt acis, ar roku atvai­rīdams cigāra dūmus.

—   Kā jums patīk Sinkraits? — viņš vaicāja, pastiep­dams roku uz galda pusi, lai nobirdinātu pelnus. Galvu nepagriezis, es zināju, ka viņš, pavirši paskatījies uz galdu, Jāva skatienam apstāties pie ģīmetnes. Šis izklaidī­gais skatiens man vēl nekā nepateica. Es Gezu redzēju tagad citā, jaunā gaismā. Viņš tagad man parādījās uz slepena, manis pēkšņi atklāta fona — attiecībās ar to meiteni, un, karsti vēlēdamies uzzināt šo attiecību būtību, bet uzzināt bez iztaujāšanas, — es Geza skatienam pie­šķīru dažādu tulkojumu. Lai nu bija kā būdams, bet Fi- latra vārdi «nojaušams darbības sākums» — tieši tā viņš teica — tagad izrādījās patiesi. Es pats, ģīmetni ieraudzī­jis, biju cieši, nesatricināmi pārliecināts, ka notikumu norise izraisīs darbību.

Atsaucoties uz jautājumu par Sinkraitu, es atbildēju: