— Kā jebkurš cilvēks ceļojuma pirmajā dienā, tā ari Sinkraits šķiet līdzīgs visiem pārējiem: cilvēks ar galvu un kājām.
— Nederīgs cilvēks, — Gezs sacīja. Viņa piktais nogurums bija izzudis. Viņš izdzēsa cigāra galu, sāka pēkšņi smaidīt un sīki izprašņāja mani, kā es jūtos — attiecībā uz visiem kuģa dzīves apstākļiem. Atbildējis, kā piederas, tas ir, bezsaturīgi pēc būtības un prātīgi, pieklājīgi pēc formas, — es piecēlos, domādams, ka Gezs tagad dosies brokastot. Bet, kad ieminējos par to, Gezs noraidoši papurināja galvu, saslējās, uzsita ar plaukstām sev pa ceļgaliem un izņēma no galda apakšējās atvilktnes vijoli.
To ieraudzījis, es padevos kārdinājumam no jauna apsēsties. Domīgi uzlukodams mani, it kā es būtu nošu lapa, kapteinis Gezs pieskārās stīgām, piegrieza tās un pacēla lociņu, sacīdams:
— Ja būs pārāk pretīgi, tad tūliņ sakiet.
Es klusēdams gaidīju. Man bija jāsmaida, redzot cilvēku ar dzeltenu seju un iekaisušām acīm pabāžam vijoli zem bārdas un staipot kaklu, lai ērtāk pierīkotu instrumentu, un Gezs, redzēdams manu smaidu, ari pats tūliņ pasmaidīja, iecietīgi un kautrīgi.
Es nesagaidīju nekādu labo spēli no viņa lielajām rokām un biju pārsteigts, kad jau pirmie lociņa vilcieni parādīja krietnu māku. Tā bija Sopēna etīde. Spēlēdams Gezs piecēlās, raudzīdamies uz kaktu man aiz muguras; pēc tam viņa skatiens, apkārt klīstot, apstājās pie ģīmetnes. Tad viņš atkal pievērsa to man un, spēli beigdams, nolaida acis.
Spensers ieteicis vijoļu koncertus sarīkot telpās, kas apšūtas ar plāniem priežu dēļiem puspēdas attālumā no pamatsienas, lai tādā kārtā iegūtu vajadzīgo rezonansi, kas, pēc viņa domām, nepieciešama vijoles spēka ziņā ierobežotajām skaņām. Bet šī recepte neder ikkatrai kompozīcijai, un ir darbi, kuru spēks slēpjas to saturā. Čuksts pie auss dažreiz spēj satricināt kā pērkons, bet pērkona dārdi var izraisīt smieklu šalti. Šī kaisli smeldzīgā etīde Geza trauksmainajā sniegumā izraisīja tādu pašu aizrautību, kādu mēs veltījam orķestrim. Kuģim zvalstoties, Gezs divreiz saļodzījās, taču ar nepacietību tūliņ turpināja pārtraukto spēli. Es dzirdēju griezīgus un pašlepnuma pilnus vaidus, žēlabas un aicinājumu; pēc tam dažas nopūtas, smaidus, dziestošu izskaņu par reiz bijušo, — vijoli nolaidis, Gezs sadrūmis sāka to uzskaņot, pēc tam apsēdās, jautājoši vērdamies manī.
Es uzslavēju viņa spēli. Ja viņš arī jutās glaimots, tomēr to neizrādīja. No jauna paņēmis vijoli, Gezs sāka čīgāt kaut kādas mežonīgas variācijas, džinkstinot plosī- gas, apnicīgas disonanses, nododamies tām ar tik mākslotu sparu, ka es sapratu — man jāiet. Viņš gribēja tā atbrīvoties no manis.
Redzēdams, ka es apņēmīgi pieceļos, lai ietu projām, Gezs nolaida lociņu un novēlēja man patīkami pavadīt dienu, novēlēja mazliet zobgalīgajā tonī, kuram es vairs nepiegriezu vērību. Arī pats es vēlējos būt vienatnē, lai pārdomātu notikušo.
Meklēdams izdevību atrisināt ģīmetnes mīklu, lai gan man nekādu noteiktu cerību vai pārdomāta plāna nebija, izgāju uz klāja un atlaidos guļamkrēslā.
Batlers bija vienīgais cilvēks, kuru es varētu iesaistīt sarunā par to, kas mani interesēja, pats sevi morāliski sevišķi nespīdzinot. Smēķēdams sāku gaidīt viņa parādīšanos. Man bija nojauta, ka Batlers nāks.
Pa to starpu laiks bija uzlabojies: vējš kļuvis lēnāks, miklums izzudis, un saules gaisma pieņēmusies; lai gan visā savā spožumā tā vēl nespēja izlauzties no mākoņiem, tomēr bija kļuvis jūtami siltāks. Pagāja stundas ceturksnis, un Batlers tiešām ieradās — ne jau nu īsti jautrā omā, taču aizdzinis smagās vakardienas paģiras ar pieklājīgi prāvu mēriņu.
Man šķita, ka viņš ir apmierināts, atrodot mani priekšā. Laiku velti nekavēdams, piedāvāju viņam cigāru, uzsāku žirgtu, jautru toni, pastāstīju anekdoti, un, kad redzēju, ka viņa sākumā pastīvā izturēšanās kļuvusi vaļīgāka un ka viņš sāk sakarīgi izrunāt diezgan garas frāzes, — es pateicu viņam, ka «Pa viļņiem traucošā» ir lieliskākais burinieks, kādu jebkad esmu redzējis.
— Un būtu vēl labāks, — Batlers sacīja, — protams, mums, ja varētu uzņemt vairāk kravas. Ir tikai apakštel- pas. Un arī tās nav domātas kravas uzņemšanai. Mēs gan šo to esam darījuši izlaužot vidus šķērssienas, tādējādi palielinot tilpumu, taču iekraut vairāk par divsimt tonnām nav ko domāt. Šobrīd, pastāvot augstajām vedmaksām, vēl var dzīvot, bet pagājušajā gadā Gezs iekrita prāvos parādos.
Es uzzināju arī to, ka kuģi pirms četrpadsmit gadiem licis būvēt Neds Seniels. Dzirdot vārdu Seniels, man aizrāvās elpa. Tomēr es saglabāju vienaldzīgi vērīgo sejas izteiksmi.
— Kuģis ir būvēts ceļojumiem pa jūru, — stāstīja Batlers, — un reiz jau veicis braucienu ap zemeslodi. Jums jāzina, ka Seniela sieva, kas tagad jau mirusi, ir cēlusies no dzimtas, kura ir rados ar pirmajiem izceļotājiem, Helgju dibinātājiem. Pirms daudziem gadiem tie izmesti krastā no brigas, kas saukusies tāpat kā mūsējā «Pa viļņiem traucošā». Tātad šis ir, tā sakot, ģimenes tradīciju turpinājums, un Seniela sieva izvēlējusies kuģim to pašu nosaukumu. Pirms pieciem gadiem, kad kokvilnas cenas strauji kritās, Neds Seniels izputēja un pārdeva kuģi Gezam. Viņš ir «Traucošās» kapteinis kopš sākuma, es esmu šeit tikai nesen. Visu, ko jums stāstu, dzirdēju no Geza.
— Tātad, — es vaicāju, — Gezs nopirka kuģi pēc tam, kad Seniels bija izputējis?
Batlers samulsa un klusēdams sāka ar siekalām apslapināt un pielipināt atplīsušo cigāra lapiņu. Neveikli izlocīdamies no tiešas atbildes, viņš sacīja:
— Tagad, kā liekas, kuģis pārgājis Brauna rokās. Jā, tā tas ir. Bet vispār — naudas lietās es neiejaucos.