Sevī nodomājis, ka gan jau turpmākajās dienās mēs izrunāsimies pamatīgāk, es viņu par kuģi vairāk neiztau- jāju. Kas teicis «A», tas pasacīs arī «B», ja viņu netirdīs. Sāku runāt par Gezu, izsacīdams būtībā maigu nožēlu par to, ka kapteinim nav bērnu, jo viņa dzīve acīmredzot ir diezgan izlaidīga, tāpēc ka tai trūkst īstu ģimenes rūpju.
— Bērnu?! — Batlers iesaucās ar plati ieplestām acīm. Viņš bija ārkārtīgi izbrīnījies. Tik neticamas un neiespējamas viņam šķita domas, ka Gezam varētu būt bērni. — Bet viņš taču nekad nav bijis precējies. Kā jums tas varēja ienākt prātā?
— Vienkārša iedoma. Biju pārliecināts, ka kapteinis Gezs ir precējies.
— Nekad nav bijis. Jūs varbūt iedomājaties to tāpēc, ka redzējāt uz viņa galda jaunkundzes ģīmetni: tā taču ir Seniela meita.
Es klusēju. Batlers sāka aplūkot sava zābaka purnu. Es vērīgi uzmanīju viņu. Viņa stingrajā, noslēgtajā sejā atausa smaids — smaida atspulgs.
Es negaidīju nekādus izšķirošus atklājumus, jo jutu, ka esmu piegājis cieši klāt tā apstākja atminējumam, par kuru Batlers kā par neapšaubāmi intīmu taču nesāks sīkumos stāstīt tik maz pazīstamam cilvēkam kā man. Pēc smaida, kas bija sācis plaiksnīties Batlera sejā, arī es pats šādus paskaidrojumus uzskatītu par nodevību.
Batlers ievilka spēcīgu dūmu, nopurināja pelnus no ceļgaliem un aizgāja, aizbildinādams ar darīšanām.
Es vēl paliku. Man ienāca prātā doma, vai nevajadzētu pastāstīt Batleram par manu sastapšanos krastā ar Biči Senielu, bet tad atcerējos, ka man īstenībā nekas nav zināms par Geza un Batlera attiecībām. Viņš šo sarunu varēja atstāstīt kapteinim, tā radot jaunus sarežģījumus. Turklāt vēl meitenes un kuģa gandrīz vienlaicīgā ierašanās Lisā — vai tas nevarēja būt noticis ar abpusēju saziņu un vienošanos? Saruna ar Batleru bija mani it kā novedusi pie slēgtām durvīm, nedodot rokā slēdzeni; šo to uzzinājis, es tomēr, tāpat kā agrāk, zināju ļoti maz par to, kāpēc Bičes Senielas fotogrāfija grezno Geza galdu.
Cilvēku savstarpējās attieksmes ir tik bezgala daudzveidīgas; man ir gadījies novērot, ka aplam karsta interese par it kā gaužām sarežģītu situāciju izplēn parastākajā atrisinājumā, dažreiz — tīrā niekā. No citas puses ņemot, bija jāatzīst, ka Gezs vis neglabātu skaistās un visai pievilcīgās Seniela meitas ģīmetni, ja tā viņam būtu vienaldzīga. Un tomēr dīvaini likās pieļaut, ka šos divus tik dažādos cilvēkus varētu saistīt savstarpēja tuvība.
Nesteigdamies ar galīgiem slēdzieniem, tos gan izvirzot, bet atstājot neatrisinātus, pamanīju, ka manas pārdomas par Biči Senielu kļuvušas partejiskas un pilnas nemiera. Atmiņas par viņu izraisīja manī satraukumu; ja jau pavirši gūtais iespaids no viņas personības bija tik spēcīgs, tad tieša iepazīšanās varēja radīt vēl stiprākas jūtas, tikpat kā smagu slimību. Ne vienu reizi vien biju novērojis šo vienas būtnes pilnīgu pieķeršanos otrai — sievietei vai meitenei. Man bija gadījies piedzīvot situācijas, kas prasīja bez izvairīšanās novērtēt savu paša stāvokli, un es nekad nevarēju pasacīt, kur īsti pamatojas šī mokošā pieķeršanās, kas ir tik stipra, ka neiekveldina pat tieksmi iegūt; pietiek ar sastapšanos, skatienu, rokas pieskārienu, balsi, smiekliem, pajokošanos — lai izjustu tik varenu atvieglojumu šajā visu dzīvi aptvērušā apmātībā, ko izraisījusi vienvienīga būtne, ka prieks jau šķiet glābiņš. Bet mani no brīnišķīgajām briesmām šķīra liels attālums, un es biju mierīgs, ja par mieru var nosaukt nerimtīgu domāšanu, kas tomēr nebija savienota ar mokošu dziņu meklēt sastapšanos.
Pa to laiku saule beidzot bija izlauzusies cauri mākoņu grēdām, pār spoži vizošo jūru virpuļoja putas. Drīz es nogāju lejā, kur, neviena netraucēts, lasīdams pavadīju pāris stundu. Es lasīju divas grāmatas — vienu savā dvēselē, otru, ko turēju rokās.
Tuvojās pusdienu laiks, pēc kuģa noteikumiem tās pasniedza galdā liesi vienos. Kuģi šūpoja lēnāk, ne tik jūtami kā no rīta. Nolēmu pusdienot viens pats, tāpēc ka šī maltītes reize iekrita Batlera sardzes laikā, un tātad man bija paredzams sēdēt pie galda kopā ar Gezu un Sinkraitu. Es nekad neesmu labi juties tādu cilvēku sabiedrībā, par kuriem jālauza galva sakarā ar kādu viņu dzīves apstākli, ko nav iespējams atklāti pārrunāt. Tā bija ar Gezu, bet Sinkraits man derdzās — viņa ložņas smaids un glūniķa skatiens bija neciešami.
Pasaucis Horāciju, cs vienojos ar viņu, jo uzzināju, ka pusdienas šoreiz būs mazliet agrāk, tāpēc ka tuvojamies Dagonai, kur Gezam vajadzēja uzņemt dzelzs kravu.
Drīz vien man kajītē atnesa pusdienas. Tās ieturējis un pēc tam izdzirdis uz klāja skaļu kustību, es devos augšā.
«Pa viļņiem traucošā» tuvojās līcim, ko plašā puslokā, atkāpdamies uz zemes iekšieni, ietvēra krasts. No krastmalas atplūda neskaidra dunoņa. Gezs, Batlers un Sinkraits stāvēja pie borta. Apkalpes vīri pievilka tauvas un brases, un foles, pāriedami no viena masta pie nākošā.
Krasts pavērās drūmā perspektīvā, melnos dūmos iejoz- tām fabriku skursteņu rindām. Visgarām krastam starp sliežu ceļiem drūzmējās tumšas fasādes, akvedukti, tilti, ceļamkrāni, cisternas un noliktavas, atgādinot sarežģītu siluetu, tik melns bija še viss no dūmiem un sodrējiem. No visām pusēm kā vaidi gaisu nemitīgi skaldīja uzsitieni pa dzelzi; tvaika āmuru dimdoņa, mazo āmuriņu cirpstē- šana, zāģu griezīgie kaucieni, smago pajūgu apnicīgā dārdoņa, — ja klausoties to nešķiroja atsevišķos trokšņos, tas viss kopā izskanēja kā viens vienīgs nebeidzams rēciens. Metālu kaukšanai pa vidu simtiem visdažādāko cauruļu klabot un pukšinot svieda gaisā smirdoša tvaika mutuļus. Pie āmuriem, kurus nosedza nojumes un ierīces, kas atgādināja spīdzināšanas rīkus, jo tik daudz dažādu āķu un ķēžu žvarkstēja pie šīm Eifeļa torņa līdziniecēm, — stāvēja liellaivas un tvaikoņi, piekūpinot gaisu ar izkraujamo akmeņogļu putekļiem.