«Pa viļņiem traucošā» izmeta enkuru. Buras slābani sašļuka un pēc tam pazuda. Sastapis Batleru, apjautājos viņam, vai mēs Dagonā ilgi stāvēsim. Viņš atbildēja, ka kravas uzņemšana sākšoties drīz, un tiešām, — bija pagājusi kāda pusstunda, kad velkonis jau pieveda blakus kuģim smagu, četrstūrainu barkasu, no kura nesēji sāka stiept augšā pa kāpnēm cieši aizvākotas koka kastes. «Traucošās» tīro klāju nosedza dubļi un putekļi. Nokāpu lejā savā kajītē, kur vēl labu laiku dzirdēju vienmuļo skaņu jūkli: basu kāju dipoņu, uz slīpnes uzsviestu kastu atsišanos un piesmakušas balsis. Tas ilga pāris stundu. Pēdīgi iestājās daudzmaz klusums. Visi strādnieki — to es redzēju pa iluminatoru — sakāpa liellaivā, ko velkonis aizveda uz ostu.
Drīz pēc tam pie uzkarināmām kāpnēm, kas bija nolaistas tajā kuģa pusē, kur atradās mana kajīte, pieairē- jās laivinieka vadīta nomas laiva. Tā pagāja tik tuvu garām manam iluminatoram, ka es varēju aplūkot tās pasažierus. Laivā bija trīs sievietes: vājiņa rudmate ar sakniebtām lūpām un piemiegtām acīm, liela auguma, pēc izskata iedomīga gaišmate un trešā — bāla tumšmate, stūrainu, nervozu stāvu. Ar rokām mādamas, šīs trīs sievietes piecēlās kājās un, augšup skatīdamās, uzsauca skaļus un nebēdīgus sveicienus. Uz pleciem viņām bija mežģīņu apmetņi, mati sakārtoti tajā vulgārajā krāšņumā, ar kādu parasts lepoties zināmās vietās; stipri nopūderētas, teatrāli grozīdamās, zīda tērpos, ar lielu daudzumu gredzenu un kakla rotu šī kompānija ātri pavīdēja apaļajā ekrānā, ko izveidoja mans iluminators. Es saskatīju vēl kārbas un ceļasomas. Geza viesi bija klāt.
Pats nemaz klājā neuzgājis, tomēr ļoti labi varēju iedomāties atbraukušo viešņu sagaidīšanas ainu. Tam nebija vajadzīga nekāda raksturu pazīšana. Kamēr domās vēl skatīju labas uzvedības sliktu atdarinājumu, kā arī nedabiski pārspīlētu galantumu, — kļuva dzirdams, ka viss bars jau dodas lejā. Sieviešu sīkie solīši un vīriešu smagā dipoņa aizskanēja garām manām durvīm, kāds pusbalsī kaut ko ieteicās, kam atsaucās skaļi smiekli.
Geza kajītē uz galda stāvēja nepazīstamās meitenes ģīmetne. Orģijas dalībnieki bija sapulcējušies. Es braucu uz kuģa ar tumšu pagātni un aizdomīgu kapteini, gaidīdams notikumu turpmāko norisi, izsekodams tajā nenoteiktu mērķi, kas sāka ietērpties tādu jūtu valodā, kas savā dīvainībā līdzinājās kaislai tieksmei saprast, par ko sačukstas aiz sienas.
Visur slēpās liels un bīstams sarkasms, kas radīja satraukumu. Biju sagaidījis, ka Gezs savā izlaidībā tomēr saglabās vismaz zināmu eleganci, — uz tādām domām mani vedināja dažas viņa personīgās īpašības; taču Geza izturēšanās lika sagaidīt visļaunāko, un tāpēc es cieši noņēmos noslēgties pilnīgi par sevi. Visvairāk mani tirdīja domas, ka, izejot dienā uz klāja, man būs jāriskē tikt ievilktam pašam pret savu gribu šajā uzdzīvotāju barā. Manā rīcībā atlika agrīns, vēl snaudas pilns rīts un dziļā nakts.
Kamēr es tā prātoju, sāka krēšļot. Krasta trokšņiem vairs nebija agrākā spalguma; dzirdēju, kā Batlers izrīkoja buru uzvilkšanu, gatavojoties doties tālākā ceļā. Enkuru spilve sāka griezties, un ķēdes žvarkstoņa kādu laiku noslāpēja visus pārējos trokšņus uz kuģa. Pēdīgi tas sakustējās un pagriezās. Es redzēju, kā melnais, vienās ugunīs mirdzošais krasts izzūd pa kreisi un pār okeānu atveras dzidrais, saulrietā degošais apvārsnis.
Skatīdamies iluminatorā, vēroju, ka «Traucošās» gaita ir diezgan ātra, to varēja secināt no strauji pretim plūstošiem viļņiem, kas gar bortu aizslīdēja atpakaļ, garām logam.
No ēdamistabas atskanēja gavilējoša sievietes balss, pēc tam ilgi un skaļi Sinkraita smiekli. Traukus skandinādams, pa gaiteni aizdrāzās Horācijs. Pēc tam dzirdēju, ka viņu par kaut ko izrāj. Bet tad negaidot aiz manām durvīm atskanēja soļi un klauvējiens. Es nekavējoties atvēru durvis.
Tas bija Sinkraits, sasmaržojies un sadūšojies, pilns pirmo glāžu izraisītās jautrības. Durvīm paveroties, no salona puses cauri skaļo valodu troksnim bija dzirdama ģitāras strinkšķināšana.
Paklausīdams manam skatienam, Sinkraits aizvēra durvis un pārspīlēti pieklājīgi palocījās.
— Kapteinis Gezs lūdza jūs pagodināt viņu ar ierašanos pie galda, — viņš ziņoja.
— Nododiet kapteinim manu sirsnīgāko pateicību, — es sadusmots atbildēju, — bet pasakiet arī, ka es atsakos.
— Ceru, ka jūs varēs pārliecināt, — Sinkraits turpināja, — jo vairāk tāpēc, ka mēs visi jutīsimies ļoti sarūgtināti.
— Diez vai jums izdosies mani pārliecināt. Esmu nodomājis vakaru pavadīt vienatnē.
— Labi! — viņš izbrīnījies noteica un izgāja atkārtodams: — 2ēl, ļoti žēl!
Paredzēdams turpmāko uzmākšanos, paņēmu spalvu ar papīru un nosēdos pie galda. Es iesāku rakstīt Lerham, nodomājis vēstuli aizsūtīt pirmajā izdevībā. Gribēju dabūt savā rīcībā lielāku summu.
Kad biju ticis līdz vēstules otrajai lappusei, no jauna atskanēja neatlaidīga klauvēšana: atļauju nenogaidījis, kajītē ienāca Gezs,
Es pagriezos ar to nepatīkamo atkarības sajūtu, kuru izjūt ikviens, ja saimnieki kļūst uzbāzīgi.
Gezs bija ģērbies smokingā. Nevainojamā āriene, ciktāl tas attiecās uz apģērbu, bija krasā pretrunā ar viņa mežonīgo, dzēruma krampju vaibstīto seju. Viņš bija pamatīgi, līdz pēdējam piedzēries. Viņš pienāca tik tuvu, ka es piecēlos un atvirzījos, baidoties par viņa spējām noturēties kājās; Gezs ar labo roku atbalstījās pret galdu, bet kreiso iespieda sānos. Viņš nervozi elpoja, pūlēdamies nostāvēt taisni, un, kuģim šūpojoties, noturēja līdzsvaru ar to, ka kājas ceļgalos gan salieca, gan iztaisnoja. To, ka esmu aizņemts ar vēstuli, Gezs pat neievēroja.