— Vai gribat palīksmoties? — viņš teica, zīmīgi pamirkšķinādams, bet tai pašā laikā sejai nebija nekā kopīga ar pateikto frāzi, — viņa asais, aukstais skatiens uzmanīgi vēroja mani. — Gribu nodibināt vienkāršas, draudzīgas attiecības. Nav nekādas jēgas dzīvot šķirti.
— Te bija Sinkraits, — es atsaucos, cik spēdams miermīlīgi. — Viņš, protams, jums nodeva manu atbildi.
— Es nenoticēju Sinkraitam, citādi nebūtu šeit, — Gezs noteica. — Lai tas paliek! Es zinu, ka jūs dusmojaties uz mani, bet katrai ķildai reiz pienāk gals. Pie mums iet ļoti jautri.
— Kaptein Gez, — es sacīju, rūpīgi izvēlēdamies vārdus, juzdams niknuma uzplūdus un nevēlēdamies tiern padoties, bet redzēdams, ka esmu spiests darīt galu nekaunīgajai uzmācībai un likvidēt šo situāciju, kas draud padarīt mani smieklīgu paša acīs, — kaptein Gez, es lūdzu jūs ielāgot reizi par visām reizēm, ka nekad nepiedalīšos jūsu izpriecās. Jūsu laika pavadīšanas veidam, jādomā, ir jēga un attaisnojums jūsu acīs; vēl vairāk spriest par jūsu rīcību es nevaru sev atjauties. Jūs esat saimnieks un pats savās mājās. Bet arī es esmu brīvs cilvēks, un, ja jums tas nav gluži saprotams, esmu gatavs atkārtot šo savu apgalvojumu un pierādīt, ka man taisnība.
To pateicis, es gaidīju, ka viņš noņurdēs kādu atvainošanos un aizies. Taču viņš nemainīja savu pozu, nepakustējās, tikai kļuva vēl bālāks nekā pirms tam. Viņa acīs zvēroja neslēpts, ārprātīgs niknums. Viņš dziji ievilka gaisu un iebāza rokas kabatā.
— Jūs mani apvainojāt, — Gezs lēni izdvesa. — Vēl neviens.,. Jūs parādījāt man savu nicināšanu, un es jūs brīdinu, ka tā ir trāpījusi tur, kur jūs tēmējāt. To es jums nepiedošu .Tagad es gribētu zināt, kādas jūs iedomājaties mūsu turpmākās attiecības?! To es gribētu zināt, jā! Mūsu brauciens ilgs ne mazāk par trīsdesmit dienām. Dodu savu vārdu, ka jūs nožēlosiet!
— Mūsu attiecības ir cieši noteiktas, — es atbildēju, neredzēdams, ka būtu jēga kļūt piekāpīgākam pret viņu. — Jūs saņēmāt divsimt mārciņas, un es nekaulējos. Par to es saņēmu pretī šo kajīti, bet jūsu sabiedrība piedevām — vai tā nebūtu pārāk neapskaužama kompensācija?
Bija viens mirklis, kad, vērodams Geza sejas izteiksmi, es nodomāju, ka vajadzēs izsviest viņu laukā. Taču viņš savaldījās. Cieši raudzīdamies man acīs, Gezs strauji iebāza roku iekškabatā, uz brīdi apturēja tās drudžaino kustību un svinīgi noteica:
— Tūliņ atsviedīšu jums šo naudu atpakaļ!
Viņš izvilka roku, kas tomēr izrādījās tukša, saniknots nolaida to un, atkārtojis, ka atdos man naudu atpakaļ, vēl piebilda:
— Jums nebūs jādižojas ar savu naudu. — Pēc tam izgāja, aizcirzdams durvis.
Es tūliņ aizslēdzu kajītes durvis un apstājos pie tām ieklausīdamies.
Trokšņainajā ēdamistabā tagad bija samērā klusu: melanholiski skanēja ģitāra. Tur sāka staigāt, sarunāties; vēlreiz aizdrāzās Horācijs, skrejot saukdams: «Gatavs, gatavs, gatavs!» Viss norādīja, ka žūpošana nav beigusies, bet plešas plašumā. Pēc tam izdzirdu ķildojamies, kādu sievieti rūgti raudam un — pēc visa tā — daudzbalsīgu dziesmu.
Paguris klausīties, apsēdos un ļāvos pārdomām. Gezs bija teicis patiesību: šādos apstākļos grūti sagaidīt nākotnē kaut ko labu. Nolēmu, ka gadījumā, ja rītdiena pašreizējās naidīgi neķītrās atmosfēras vietā nesolīs kaut cik mierīgas dzīves izredzes, tad vislabākais, ko varu darīt, būs aiziet no kuģa jau pirmajā tuvākajā pieturā. Geza izturēšanās darīja mani stipri nemierīgu. Lai gan es nezināju tiešos cēloņus, kas bija izraisījuši viņa naidu pret mani, taču apzinājos, ka tam tā jābūt. Es nesapratu viņu, viņš — mani. Tāpēc, ņemot vērā viņa raksturu, bija radies šis kara stāvoklis, un es apgūlos ar grūtu sirdi par nupat pārdzīvoto nejēdzīgo sadursmi, bet apgūlos neizģērbies, jo nevarēju zināt, kas vēl var notikt.
Apgūlies aizvēru acis, tomēr drīz vien tās atkal atvēru. Manā noskaņā miegs bija skaista, taču naiva iedoma. Tā gulēju ilgi, vēlreiz pārcilādams domās vakara notikumus, kā arī rīt sagaidāmo izskaidrošanos ar Gezu, kas man likās nenovēršama. Pēdīgi sāku cerēt, ka Gezs, kad būs atjēdzies, — ja viņš vispār ir spējīgs atjēgties, — pats atskārtis savu mežonīgo izlēcienu, kuru varbūt nožēlo jau tagad, un cs pratīšu viņu piespiest atvainoties. Ak vai, pārāk maz es pazinu šo cilvēku!
Varēja būt pagājušas minūtes piecpadsmit, kopš es, mazliet nomierinājies, biju iedomājis šo varbūtību. Pēkšņi troksnis, kas cauri gaitenim bija saklausāms it kā aiz- sienas, sacēlās pašā gaitenī. Visi vai gandrīz visi bija sanākuši gaitenī, un pie manām durvīm atskanēja draudīgi un satraukti izsaucieni. Bija sadzirdams ik vārds.
— Lieciet viņu mierā! — iekliedzās sievietes balss.
Otra īgni atkārtoja:
— Muļķc tu, muļķe! Kāds nelabais tevi dīdīja braukt mums līdzi?
Bija dzirdami šņuksti, grūstīšanās; pēc tam šausmīgs, histērisks kliedziens:
— Es nevaru, nevaru! Ejiet pie velna, pie velna, lieciet mani mierā!
— Klusēt, — iebrēcās Gezs, acīmredzot aizspiezdams sievietei muti. — Nāc šurp! Sinkrait, turiet viņu!
Kņada, tad klusēšana un kāju švīkoņa pret sienu jaucās ar samocītu elsošanu, — viss liecināja, ka stūrgalvību vai cita veida pretošanos tur mēģina salauzt ar rupju spēku. Pēc tam gari stieptu, necilvēcīgu spiedzienu kā grieztin nogrieza Geza bļāviens: «Viņa kož, vellata» — un apkaunojoši smaga pļauka izskanēja skaļo raudu elsās. Tās tagad izvērtās neapvaldītās, gaužās vaimanās, un es atvēru durvis.