Mana parādīšanās neķītro skatu uz mirkli it kā sastindzināja. Dibenplānā, salona durvīs, sadrūmis stāvēja Batlers, apskāvis sasarkušās gaišmates vidukli un ar ielas gājēja vienaldzību vēroja notiekošo. Saķēris tumšmati aiz rokas, Gezs rāva viņu uz salona durvīm. Meičas ņieburs bija atrauts vaļā, tērps noslīdējis no pleciem, aiz dzēruma gluži durna, aizvērtām acīm viņa raustīdamās raudāja; pūlēdamās atbrīvoties, sieviete gandrīz vai gāzās virsū Sinkraitam, kas, mani ieraudzījis, atlaida vaļā tās otru roku. Rudmatainā nicinoši skatījās uz tumšmati it kā no augšas un smēķēja, noreibušas padauzas pēkšņā kustībā atsviežot roku no mutes.
— Laiks izbeigt šo traci, — es stingri sacīju. — Pietiks to nejēdzību. Jūs, Gez, iesitāt šai sievietei.
— Prom! — viņš iekliedzās, galvu pieliekdams.
Gezs palaida vaļā roku tik pēkšņi, ka sieviete negaidot apgriezās un atsitās ar muguru pret sienu. Acis mežonīgi iepletās. Viņa izskatījās nožēlojama, netīri zilgani bāla.
— Lops! — Viņa runāja aizgūtnēm un elsodama rādija ar pirkstu uz Gezu. — Tas ir viņš! Nelietis tāds! Paklausieties, kā tas bija, — viņa vērsās pie manis. — Mēs saderējām. Es zaudēju. Un zaudētājam vajadzēja izdzert veselu pudeli. Bet es nevaru vairāk dzert. Man ir nelabi. Esmu izdzērusi tik daudz, ka šie pienapuikas pat netiek līdzi. Ar varu man nekā neizdarīs. Es esmu slima.
— Vai tu nāksi? — Gezs teica, saķerdams viņu pie kakla.
Viņa iekliedzās un iespļāva Gezam sejā. Es paguvu satvert kapteiņa pacelto roku, jo viņa dūre pazibēja man garām.
— Ejiet, ejiet! — Sinkraits izbijies izsaucās. — Tā nav jūsu darīšana!
Es cīnījos ar Gezu. Redzēdama, ka aizstāvu viņu, sieviete izlocījās un aizskrēja man aiz muguras. Saliecies Gezs ar lielu piepūli atbrīvoja savu roku no mana tvēriena. Viņš bija gluži traks aiz dusmām. Pleci un rokas viņam drebēja, seja raustījās un šķobījās. Viņš atvēzējās: sitiens ķēra manas kreisās rokas elkoni, ar kuru es aizsargāju galvu. Tad ar patiesu nožēlu, ka vairs nav iespējams turpmāk saglabāt miera stāvokli, es ar acīm novērtēju attālumu un devu triecienu viņam tieši pa muti, pēc kura Gezs nogāzās zemē visā garumā, atsizdamies ar pakausi pret grīdu.
— Beidziet, beidziet! — iesaucās Batlers.
Sievietes spiegdamas nozuda. Batlers nostājās starp mani un kapteini, kuru Sinkraits, satvēris pie padusēm, mēģināja atbalstīt pret sienu. Gezs beidzot atvēra acis un pievilka kāju; redzēdams, ka viņš dzīvs, es iegāju kajītē un aizslēdzu durvis.
Visi trīs aiz durvīm sarunājās savā starpā, lāgiem es dzirdēju skaļas lamas. Saruna vēlāk izbeidzās aizdomīgā čukstoņā; pēc tam viens no viņiem izbrīnā aprauti iesaucās un diezgan steidzīgi aizgāja augšā. Man likās, ka tas ir Sinkraits. Es pa to laiku sagatavoju revolveri, jo šķita, ka jāgaida turpinājums. Lai gan nevarēja pieļaut, ka sit sievieti, — neatkarīgi no viņas reoutācijas, — manās sajūtās tagad uzvirda pretīga duļķe, līdzīga zobu nomizojumam.
Varēja dzirdēt atgriežamies no augšas Sinkraitu. Tas bija viņš, pazinu pēc balss, kad, klāt pienācis, viņš skaļi teica:
— Mūsu pasažieris ir tomēr ko vērts! Un, taisnību sakot, iesācējs taču bijāt jūs!
— Jā, es karstumā pārsteidzos, — Gezs nopūties atbildēja. — Nu, neko darīt, esmu sodīts un — pelnīti; es nedrīkstu tā izlaisties. Jā, es uzvedos neciešami. Kā jūs domājat, ko tagad darīt?
— Savāds jautājums. Jūsu vietā es bez kavēšanās to nokārtotu.
— Gez, pielūkojiet! — iesaucās Batlers un klusākā balsī vēl piebilda: — Man ir vienalga, bet — ielāgojiet, ko es teicu. Un neaizmirstiet.
Gezs gausi iesmējās.
— Patiešām! — viņš sacīja. — Es to darīšu bez kavēšanās.
Kapteinis pienāca pie manām durvīm un apņēmīgi pieklauvēja ar dūri, kā to darītu nervozas un atklātas dabas cilvēks.
— Kas klauvē? — es vaicāju, no savas puses atbalstīdams šo bezjēdzīga izdarību.
— Tas esmu es — Gezs. Nebaidieties atvērt. Es nožēloju notikušo.
— Ja jūs patiesi nožēlojat, — iebildu, ne visai ticēdams viņa vārdiem, — tad pasakiet man to rīt no rīta.
Bija dzirdams savāds skrapšķis, kas atgādināja zobu cirks toņu.
— Jūs klausāties? — Gezs sacīja tumšā, nomāktā balsī. — Es zvēru jums. Jūs varat man ticēt. Es kaunos par sevi. Esmu gatavs nez ko izdarīt, lai rastu iespēju tūliņ uz vietas paspiest jūsu roku.
Zināju, ka pārmācītie bieži vien sāk just cieņu, un, — lai cik savādi tas liktos, — dažkārt pat simpātijas pret tiem, kas veduši viņus pie prāta ar fizisku spēku. Spriežot pēc Geza neatlaidīgo apgalvojumu toņa un satura, es nolēmu, ka ilgāk pretoties būtu veltīga cietsirdība. Es atvēru durvis un, revolveri rokā turēdams, nostājos uz sliekšņa.
Geza skatiens pateica visu skaidrāk par vārdiem, bet bija jau par vēlu. Sinkraits pieturēja durvis. Pieci vai seši matroži, kuri acīmredzot bija nonākuši lejā, klusu zagdamies, jo cs nedzirdēju viņu soļus, stāvēja pilnā gatavībā, gaidīdami tikai pavēles. Gezs lakatiņā slaucīja uztūkušo lūpu.
— Šķiet, ka esmu izdarījis muļķību, jums noticēdams, — es sacīju.
— Turiet viņu! — Gezs pavēlēja matrožiem. — Atņemiet revolveri!
Pirms vairākas rokas paguva satvert manējo, es paguvu divreiz izšaut, taču Gezam palaimējās tikt sveikā cauri, viņš tikai pieliecās un atlēca sāņus. Tēmēšanu traucēja pagrūdieni. Pēc tam mani atbruņoja un piespieda pie sienas. Mani turēja tik cieši, ka varēju pagrozīt tikai galvu.
— Jūs man iesitāt, — Gezs sacīja. — Jūs visu laiku apvainojāt mani. Jūs likāt man saprast, ka esmu jūs aplaupījis. Jūs izturējāties tā, it kā es būtu jūsu kalps. Jūs uzsēdāties man kaklā, bet tagad mēģinājāt pat nogalināt. Es jūs neaizskaršu. Es varētu jūs saslēgt važās un iemest kuģa tumšākajā caurumā, bet es to nedarīšu. Jūs nekavējoties atstāsiet kuģi. Ne jau ar galvu uz teju, — es neesmu tik nežēlīgs, kā daži muļķi tenko par mani. Jums dos laivu un airus. Bet vēl ilgāk es negribu jūs še redzēt.