To es nebiju gaidījis, un, lai gan jutos stipri uztraukts, mans saniknojums bija aizsniedzis to robežu, aiz kuras es labāk devu priekšroku visām iespējamām briesmām uz jūras un cietzemes nekā vēl ilgāk cietu Geza ņirgāšanos.
— Jūs gatavojat slepkavību, — es teicu. — Bet neaizmirstiet, ka līdz Dagonai nav tālāk par simt jūdzēm un, ja es izkļūšu krastā, jums būs jāatbild tiesas priekšā.
— Cik uziet, — Gezs attrauca. — Par tik retu baudījumu esmu gatavs samaksāt ar savu galvu. Tomēr atcerieties, cik dīvainos apstākļos jūs ieradāties uz kuģa! Tam ir liecinieki. Aiziet no «Traucošās» slepeni — tas būs jūsu gaumē. Un liecinieki atradīsies.
Viņš deklamēja, neapvaldīti izbaudīdams savas varenības lomu. Es apskatīju matrožus. Tie bija drūmi, iedzēruši salašņas, kas nekā nezaudētu, ja viņiem pavēlētu mani pat pakārt. Tikai Batlers, kas līdz šim bija klusējis, uzdrošinājās iebilst:
— Kaptein, vai nebūs mazliet par stipru?
Gezs tā paskatījās uz runātāju, ka tas nospļāvās un aizgāja. Kapteinis bija gluži kā neprātīgs. Cik tas savādi, bet tieši šie Batlera vārdi pastiprināja manu apņēmību mierīgi nokāpt laivā. Tagad es vairs nepaliktu, lai kā mani lūgtos. Mans sašutums bija bezgalīgs un pārsniedza visas robežas.
— Dod laivu, nelieti! — es uzsaucu.
Mēs visi ātri uzkāpām augšā. Bija tumšs, bet drīz atnesa laternu. «Traucošās» motori pieklusa. Viss norisa klusuciešot, tā man likās — tāpēc ka šajā slimīgajā sasprindzinājumā jutos kā atraisījies no visas apkārtnes. Matroži atnesa manas mantas. Es tās neskaitīju un nepārbaudīju. Doma par notiekošo un tā nozīmi neskaidri rosījās kādā tālā apziņas nostūrī. Iedarbināja ceļamo bloku, un es iekāpu laivā, kas karājās pār ūdeni. Man līdzi iekāpa matrozis, izbīlī atkārtodams: «Rau, te ir airi!» Pēc tam nezināmas rokas pārsvieda laivā manas mantas Cilvēkus tumsā uz borta nevarēju pazīt. — Pie velna! — iesaucās Gezs.
Kustinādams laternu, kuras spilgtais gaismas kūlis radīja laivā dīvainu mājīgumu, matrozis ar otru roku turējās pie borta, gaidīdams, kad mani nolaidīs lejā. Beidzot laiva sakustējās un to uzķēra vienmērīgi līgans vilnis. Sāka šūpot. Matrozis atāķēja trīces un nozuda, rāpdamies pa tām augšup.
Viss bija galā. Viļņi jau bija aiznesuši laivu projām no kuģa, tā ka es redzēju it kā pāri ielai atspīdam apaļu logu rindu pie zemes pieplakušā mājā.
Es ieliku airus duļļos, bet turpināju nekustēdamies sēdēt, gluži neapzināti vēl ko gaidīdams. Pēkšņi uz kuģa klāja sacēlās kņada, bija dzirdami kliedzieni, strīdēšanās, troksnis — tas bija tik negaidīts un skaļš, ka es nesapratu, kas tur notiek. Pēdīgi atskanēja uzstājīga sievietes balss, kas skarbi un dzedri noteica:
— Tā ir mana darīšana, kaptein Gez. Pietiek, ka es tā gribu!
Visā turpmākajā, ko es dzirdēju, izskanēja liels izbrīns un niknums. Gezs iekliedzās:
— Hei, jūs tur — laivā! Pievāciet viņu! — Un, vērsda- mies pie kāda, vēl piebilda: — Nesaprotu, kur viņš varēja to noslēpt.
Viņš vēlreiz uzsauca man tāpat kā pirmo reizi, izvairīdamies uzrunāt mani vārdā.
— Hei, jūs tur — laivā!
Es nepagodināju viņu ar atbildi.
— Sakiet viņam to pati, velns lai parauj! — Gezs iesaucās.
— Harvej! — atskanēja gaiša, it kā jau dzirdēta nepazīstamas un neredzamas sievietes balss. — Piebrauciet laivu pie kāpnēm, tās tūliņ nolaidīs. Es braukšu kopā ar jums.
Nekā nesaprazdams, es tomēr apjautu, ka, spriežot pēc balss, runātāja nevarēja būt viena no Geza viešņām. Es vairs nevilcinājos, tāpēc ka izvēlēties droša kuģa vietā laivu mēdz tikai neciešamos, varbūt pat dzīvību apdraudošos apstākļos. Kāpnes atgrūzdamās noklaudzēja, un to apakšgals iešķērsu skāra ūdeni. Es pagriezu laivu un, turēdamies pie kāpnēm, vai acis izskatīju, raudzīdamies augšup, bet nekā nesaskatīju.
— Saņemiet savu draudzeni, — sacīja Gezs. — Es redzu, jums ir nags.
— Piķis un zēvele, man pietrūkst saprašanas, kā viņš pamanījies to izdarīt! — Sinkraits iesaucās.
Soļu troksni es nedzirdēju. Kāpņu lejas galā no tumsas iznira slaids, apmetnī ietinies stāvs, gaisā pazibēja izstiepta roka, un svešiniece ar drošu lēcienu pārnāca laivā. Apakšā bija gaišāks, nekā skatoties uz augšu, pret klāju. Cieši paraudzījusies manī, sieviete nervozi sakļāva rokas zem apmetņa un apsēdās uz soliņa blakus manējam. Es neredzēju viņas seju, ko slēpa melns, mežģīnēm apšūts šķidrauts, uztvēru tikai tumšo acu mirdzu. Viņa aizgriezās, skatīdamās uz kuģi. Es vēl arvien turējos pie kāpnēm.
— Kā tas notika? — es vaicāju galīgā samulsumā.
— Kāda nekaunībai — Gezs uzsauca no augšas. — Brauciet, kurp acis rāda, un no visas sirds novēlu jums labu ceļa vēju tieši haizivju rīklēs!
— Slepkava! — es iekliedzos. — Tu vēl atbildēsi par šo divkāršo_ neģēlību. Novēlu tev pēc iespējas ātrāk saņemt lodi pierē!
— Viņš saņems lodi, — mierīgi, gandrīz izklaidīgi noteica nepazīstamā sieviete, un es nodrebēju. Viņas ierašanās sāka mani mocīt, — sevišķi šīs bezrūpīgās, stingās acis.
— Projām no kuģa! — viņa pēkšņi ieteicās un pagriezās pret mani. — Atgrūdieties ar airi.
Es paklausīju, un vilnis uzķēra mūs. No klāja kā krusa mums pakaļ nobira izsmiekla brāzma. Tie bija pārāk neķītri vārdi, lai varētu šeit atkārtot. Balsis un kuģa ugunis attālinājās. Es automātiski airēju, noskatīdamies, kā kuģis piepūstām burām uzņem gaitu. Kuģa ugunis drīz saruka, atgādinādamas dzirksteļu rindu.