Vējš pūta no mugurpuses. Pēc mana aprēķina līdz rītausmai bija vēl kādas divas stundas. Paskatījies savā pulkstenī ar spīdošu ciparnīcu, redzēju, ka tiešām bez piecām minūtēm četri. Vienmērīgā viļņošana nelikās bīstama. Es cerēju, ka šis piedzīvojums tomēr beigsies laimīgi, jo no sarunām uz «Traucošās» varēja noskārst, ka šajā okeāna daļā starp Haribu un pussalu ir ļoti dzīva kuģu satiksme. Bet visvairāk mani pašlaik nodarbināja jautājums, kas ir mana līdzbraucēja un kādēļ viņa no kuģa pārsēdās laivā.
Pa tam bija kļuvis ja ne gaišāks, tad vismaz uzlabojusies redzamība. Viļņi atvizēja melna stikla blāvumā. Es jau gatavojos uzsākt iztaujāšanu ar veselu rindu gluži dabisku un saprotamu jautājumu, kad sieviete ieprasījās pirmā:
— Kā jūs, Harvej, tagad jūtaties?
— Vai jūs mani pazīstat?
— Es zinu, kā jūs sauc, pasacīšu arī savu vārdu: Frē- zija Grantē.
— Drīzāk jau man vajadzētu pajautāt jums, — es atbildēju, no jauna izbrīnījies par viņas mieru, — jā, apvai- caties, kā jūtaties jūs — pēc savas drosmīgās apņemšanās, kas padarījusi mūs par biedriem šajā nolādētajā lai- velē okeāna vidū? Es jutos pārsteigts, bet nu esmu gluži apmulsis. Uz kuģa netiku jūs redzējis. Vai drīkstu domāt, ka jūs tur turēja ar varu pret pašas gribu?
— Ar varu?! — viņa noteica, klusi un valšķīgi iesmiedamās. — Ai nē, nē! Neviens nekad un nekur nav varējis aizturēt mani ar varu. Vai tad jūs nedzirdējāt, ko jums sauca no klāja? Viņi uzskata jūs par lielu viltnieku, kas noslēpis mani kravas telpās vai kur citur, un saprot tā, ka negribu pamest jūs vienu.
— Es nevaru neko par jums uzzināt pret jūsu gribu. Ja gribēsiet, tad pati izstāstīsiet.
— Ai, Harvej, tas ir nenovēršami. Tikai nogaidīsim. Labi, vai ne?
Domādams, ka viņa ir satraukta, lai gan apbrīnojami prot savaldīties, es pajautāju, vai viņa negrib iedzert mazliet vīna, kas man ir somās, — lai nomierinātu nervus.
— Nē, — viņa teica, — tas man nav vajadzīgs. Bet jūs, protams, gribētu redzēt, kas ir šī nelūgtā, kura sēž jums līdzās. Te ir laterna.
Viņa paliecās atpakaļ un no kambīzes laivas pakaļgalā izņēma laternu, kurā bija svece. Reti kad esmu juties tik satraukts kā tajā brīdī, kad, pasniedzis viņai sērkociņus, gaidīju atspīdam gaisinu.
Kamēr viņa darbojās ap uguni, es redzēju skaisti veidotu roku un laternas stiepļu pinumu, aiz kura izplauka spoža gaisma. Šaudīgas ēnas aizslīdēja pār laivu. Tad Frēzija Grantē aizvāza laternu, nolika to starp mums un atsedza šķidrautu. Es nekad neaizmirsīšu viņu, — tādu, kā redzēju tobrīd.
Viņu ieskāva atblāzma, šūpodamās un pagaisdama uz viļņu mugurām. Maigi smaidošajā, pareizi veidotajā, gandrīz apaļajā sejā staroja liegi rotaļīgs saviļņojums, kas šajā mirklī pauda viņas uzjautrināšanos par manu arvien pieaugošo izbrīnu. Bet viņas acīs neizzuda savāda nekustīgi cieta spīduma dzirksts; šajās acīs, ja ieskatījās ciešāk, bija bargas, pakļaujošas neatlaidības izteiksme; tur bija neizskaidrojams spriegums un klusēšana — vēl dziļāka nekā klusēšana sakniebtajās lūpās. Viņas melnajos matos mirgoja pērlēm rotātas ķemmes. Mežģīņu tērps ziloņkaula nokrāsā ar atsegtiem, vingriem pleciem, tikpat nevainojami baltiem kā seja, kļāvās ap viņas stāvu kā lejup nolaists, atvērts vēdeklis, starp kura kruzuļiem šūpodamās margoja maza kāja zelta kurpītē. Viņa sēdēja, ar rokām atspiedusies pret laivas malām, mazliet paliekusies uz manu pusi, it kā vēlēdamās, lai labāk saskatītu viņas pēkšņo daiļumu. Likās, šī brīnišķīgā parādība nesēž vis jūras nakts briesmām pakļautā laivā, bet, pagurusi no mūzikas un trokšņainā pūļa, uz mirkli apmetusies valdnieka pils klusākajā stūrītī.
Es skatījos, brīnīdamies, ka nemeklēju izskaidrojumu. Viss šķita izgaisis, pārvērties manī, un, lai gan sajūtas atbilda darbībai, to asums pārspēja jebkuru domu. Es dzirdēju savas sirds pulsējumu krūtīs, kaklā, deniņos, tā pukstēja arvien ātrāk un klusāk, ātrāk un klusāk. Pēkšņi mani pārņēma bailes, uz mirkli sagrāba un atkal nozuda,
— Nebaidieties, — viņa sacīja. Balss bija mainījusies un izklausījās pazīstama, es atcerējos, kad to dzirdēju. — Es jūs atstāšu, bet klausieties, ko jums teikšu. Kad atausis rīts, turieties uz dienvidiem un airējiet cik vien jaudas. Pēc saules lēkta sastapsiet kādu burinieku, tas jūs uzņems. Kuģis iet uz Helgju, un, kad tur nonāksiet, mēs redzēsimies. Neviens nedrīkst zināt, ka biju kopā ar jums, — atskaitot vienu, kura pagaidām nav zināma. Jūs ļoti vēlaties sastapt Biči Senielu, un jūs viņu redzēsiet, bet paturiet prātā, ka viņai nedrīkst stāstīt par mani. Es biju kopā ar jums tādēļ, lai jūs nejustos baisi un vientuļi.
— Nakts ir tumša, — es sacīju, ar pūlēm paceldams acis, jo biju noguris skatoties. — Viļņi, visapkārt tikai viļņi!
Viņa piecēlās un uzlika roku uz manas galvas. Kā gaismas apstarots marmors mirdzēja ši roka.
— Man tur, — skanēja klusa atbilde, — nav tikai viļņi vien, to vidū ir sala, tā staro arvien tuvāk, arvien spožāk. Es traucos, es steidzos, es ieraudzīšu to rītausmā. Palieciet sveiks! Vai arvien vēl vijat savu vainagu? Vai ziedi tajā mirdz? Vai nav baisi tumšajā ceļā?
— Ko lai saku jums? — es atbildēju. — Jūs esat šeit, tā ir mana atbilde. Kur ir tā sala, par kuru runājāt? Kādēļ jūs esat viena? Kas jums draud? Kas sargā jūs?
— Ai, — viņa skumji noteica, — nedomājiet par tumsu. Es paklausu pati sev un zinu, ko gribu. Bet par to nevar runāt.