Sveces gaisma spīdēja tik spilgti, ka es no jauna pagriezu acis sānis. Pēkšņi ieraudzīju melnas spuras, kas šķēla viļņus, atgādinot bojas: to strauji mežonīgās kustības ap laivu, nemierīgā šaudīšanās šurp un turp pauda draudus.
— Kas tur ir? — es ieteicos. — Kas ir šie nezvēri mums visapkārt?
— Nepiegrieziet tiem vērību un nebaidieties par mani, — viņa atbildēja. — Lai kas tie būtu savā negausīgajā alkatībā, mani tie nespēj ne aizskart, ne arī man kaitēt.
Tajā brīdī, kad viņa to sacīja, es atkal pacēlu acis.
— Frēzij Graut! — cs iekliedzos, skumju un žēluma pārņemts. — Atpakaļ!
Viņa jau bija uz ūdens, vēl netālu, labajā pusē, un vilnis to lēni nesa tālāk. Viņa virzījās uz priekšu, mazliet pagriezusies pret mani, roku pacēlusi, viņa noskatījās, it kā aizejot no iemiguša cilvēka gultas, baidīdamās ar neuzmanīgu kustību to uzmodināt. Redzēdama, ka es skatos nopakaļ, viņa pamāja un pasmaidīja.
Nu jau es vairs gluži skaidri neredzēju, cik ātri un viegli viņa aizslīd projām, — gluži kā meitene, aizskrejot milzīgā, tumšā zālē.
Un tūliņ pat haizivju vai citu kādu nervus stindzinošo nezvēru sātaniskās spuras, kuras kā melni asmeņi no apakšas skaldīja ūdens līmeni, lielā steigā pagriezās uz to pusi, kur viļņos izgaisa Frēzija Grantē, un straujiem palēcieniem aizslīdot tāpat nozuda tumsā.
Es biju viens; viļņu šūpots, es skatījos uz laternu; tās svece bija tuvu izdzišanai.
Uzšalca domu brāzma un apklusa. Kādu laiku es vēl apzinājos, ko daru un kur atrodos; pēc tam šī skaidrā apziņa tikai pazibēja brīdi pa brīdim. Lāgiem es pūlējos apjēgt un atcerēties, ar ko un kad laivā sēdēja jaunā sieviete mežģīņu tērpā.
Pamazām sāku airēt, jo okeāns bija mainījies. Jau varēja noteikt, kurā pusē ir dienvidi. Acu priekšā jau pavērās viļņu klajais plašums, vēl gan neskaidrs; tam pāri tālumā sakustējās ausmas gaišā lavīna, atsviezdama cauri mākoņiem spožus uguns šķēpus. Kā buras tie joņoja garām uzlecošajai saulei. Viļņi sāka mirdzēt; siltais vējš izkliedēja nakts dzestrumu; saules stari padzina rītausmas rēgainās ēnas, iesākās diena.
Tagad man vairs nebija tās dzīvās saskares ar nakts ainu kā pašā darbības laikā, un it nākamais brīdis nesa jaunu attālinājumu, tāpat kā starp vilcienu un tā logā pazibējušo apburošo ainavu, kas — tikko parādījusies — jau aizslīd projām līmeniskajā bezdibenī. Man šķita, ka pagājušas vairākas dienas un viss ir tikai atmiņas. Iespaidu bija sagrāvis paša iespaida spēks. Šā grandiozā attāluma pavēršanās norisa ātrāk, nekā vējš izrauj mutautiņu no rokām. Toreiz es nebiju spējīgs spriest par savām izjūtām. Tās bija nogājušas sarežģītu, grūtu ceļu, ko nespētu atkārtot pats saspriegtāko domu gājiens. Es biju viens pats laivā, airēju uz dienvidiem un, domīgi smaidīdams, raudzījos ūdenī, it kā cerētu tur tiešām saskatīt Frēzijas Grantēs mazo kāju pēdas.
Man iegribējās dzert, un, tā kā ūdens muciņa izrādījās tukša, es izdzēru pudeli vīna. Šoreiz tas uz mani neiedarbojās tā, kā parasti. Mans stāvoklis nebija ne normāls, ne pārdabisks — tas bija īpatnējs, kuram trūkst salīdzinājuma, — varbūt to varētu salīdzināt ar iznākšanu no tumšas alas jaukā, saulainā zālājā. Es airēju uz dienvidiem, cieši vērodams apvārsni.
Vienpadsmitos un divdesmit minūtēs no rīta pie apvāršņa parādījās slīpas buras ar klīveriem, tātad tas bija neliels kuģis, kas, pēc burām vērojot, gāja ar pusvēju dienvidrietumu virzienā. Noskatījis kuģi binoklī, aplēsu, ka, šķērsojot tā kursu, es to sastapšu vēlākais pēc trīsdesmit četrdesmit minūtēm. Kuģis rādījās diezgan smagi piekrauts, gāja vienmērīgi, ar nelielu sānsveri.
Drīz pamanīju, ka no burinieka klāja mani ieraudzījuši. Kuģis pagriezās un sāka tuvoties man, es savukārt airēju no visa spēka. Skaļa kliedziena attālumā jau bez binokļa varēju saskatīt vairākus cilvēkus, kas raudzījās uz manu pusi. Viens no viņiem turēja pie acīm tālskati un satvēra blakus stāvētāja plecu, norādīdams ar tālskati uz mani. Kuģa parādīšanās man kādu laiku šķita nereāla, tikai saredzot jau sejas, es it kā atdzīvojos, apjautis savu stāvokli. Kuģis apstājās, gatavodamies mani uzņemt; man vēl atlika ko airēt minūtes desmit. Tuvāk piebraucis, ieraudzīju astoņus cilvēkus, vīrus un vienu sievieti, kas sēdēja sāniski uz borta, turēdamās pie virves, un no sagaidītāju sejām sapratu, ka viņi visi ir ārkārtīgi izbrīnījušies.
Kad mani no šonera šķīra attālums, kas sarunu jau dara iespējamu, man nevajadzēja to uzsākt pirmajam. Tikko paplētu muti, kad no klāja man uzsauca, lai braucu ātrāk. Pēc tam, līdzjūtīgu izsaucienu pavadīts, laivā iekrita kāda matroža mestas tauvas gals, un es to ievēru laivas priekšgala gredzenā.
— Vai visi noslīka, tikai jūs izglābāties? — jautāja garš, izstīdzējis kapteinis, kad es rāpos augšā pa nolaistajām virvju kāpnēm.
— Cik dienas sabijāt jūrā? — apvaicājās matrozis.
— Ar ēdienu pamazām, daudz uzreiz nedrīkst! — bailīgi brīdināja sieviete. Viņa bija jauna, kreisā acs aizsieta ar melnu lakatu. Veselā zilā acs noraudzījās manī ar šausmām un aizgrābtību.
Es atbildēju, kad biju uzkāpis klājā, bet tad nejauši sagrīļojos, un visi nekavējoties steidzās mani atbalstīt.
— Gadījums ar mani ir gluži sevišķs, — es sacīju. — Atļaujiet man apsēsties. — Es apsēdos uz ātrumā piebīdīta spaiņa dibena. — Uz kurieni jūs braucat?
Viņš nebūt nav tik nespēcīgsl — kapteinis iebilda.
— Mēs turam kursu uz Helgju, — paziņoja vientuļā zilā acs. — Tagad jūs esat drošībā. Es atnesīšu viskiju.
Es apskatīju šos lieliskos ļaudis. Viņi pārdzīvoja lielu notikumu. Tikai pēc laba laiciņa tie bija daudzmaz apraduši ar manu ierašanos, kas viņus stipri satrauca, un mēs sākām aprunāties.