Kuģis, kas mani uzņēma, saucās «Nira». Tas bija ceļā no San-Riolas uz Helgju ar bruņurupuču kravu. Kapteiņa un tai pašā laikā arī kuģa īpašnieka Fineasa Proktora komandā bija seši cilvēki, sestais no tiem bija Proktora palīgs Neds Tobogans, gaužām mazrunīgs, skaists, melnīgsnējs vīrietis, apmēram trīsdesmit gadus vecs. Meitene ar pārsieto aci bija Proktora māsasmeita un piedalījās braucienā tāpēc, ka Toboganam, viņas līgavainim, bijis grūti šķirties no tās; kā vēlāk uzzināju, tad ne mazāk svarīgs iemesls bija arī Tobogana cerība Helgju pilsētā ar Dēziju salaulāties. Vārdu sakot, iemesli skaidri un jo ticami. Tā kā uz kuģa nu reiz bija sieviete, lai arī Proktora radiniece, tad kapteinim aiztaupījās kabatā alga, ko maksāja pavāram, kuru viņš bija atlaidis ar labi izdomātu ieganstu; ēdienu tagad vārīja Dēzija. To pateicis, es atkal atgriežos pie pārtrauktā stāsta.
Kamēr es izskaidrojos ar šonera ļaudīm, mana laiva bija pievilkta kuģa pakaļgalā, uzcelta augšā un novietota blakus «Niras» laivai. Manas mantas visas jau bija uz klāja pie manām kājām. Buras sagriezās pa vējam, un šoneris turpināja savu ceļu.
— Nu, — sacīja Proktors, tiklīdz mēs visi bijām daudzmaz atguvušies, — klājiet vaļā, kāpēc mums bija jāapstājas jūsu dēļ un kas jūs tāds esat.
— Tas ir stāsts, kas jūs pārsteigs, — es atbildēju pēc tam, kad biju izteicis savu pateicību un cieši paspiedis kapteiņa roku. — Mani sauc Harvejs. Es biju ceļā uz turieni, kurp braucat arī jūs, — uz Helgju. Kuģa «Pa viļņiem traucošā» kapteinis Gezs vakar vakarā pēc sīvas ķildas pārsēdināja mani no tā laivā.
Manā stāvoklī vajadzēja būt atklātam, neskarot šā gadījuma dziļāko būtību. Tādā kārtā viss tika iztēlots dabiskā un parastā gaismā, — es uzkāpu «Traucošās» klājā, samaksājis brauciena maksu (summu nenosaukdams, liku noprast, ka tā bija pieklājīga un tika nomaksāta savlaicīgi). Lai viss neliktos pārāk neticami, man vajadzēja sadomāt arī iemeslu, kāpēc biju devies šajā braucienā. Citā vietā un citam cilvēkam man vajadzēja izstāstīt patiesību, kad es domāju, ka … Vārdu sakot, «Niras» apkalpe tikai dažas reizes piebāza pīpes, lai aizrautīgāk spētu sekot manam stāstam. Man noticēja, tāpēc ka es neslēpu to patiesību, kuru viņi gaidīja no manis.
Man bija radusies vēlēšanās (tā es viņiem paskaidroju) iepazīties ar burinieka tirdzniecisko praksi, turklāt vēl uzzināt tirgus pieprasījumu un noteikumus komerciālai darbībai. Manai izdomai bija panākumi. Proktors, garš, iesirms vīrs ar mierīgu, muskuļainu, bet gludu seju, tūliņ atsaucās:
— Tā tik ir pareiza doma! Allaž esmu teicis, ka, sēdēdams uz vietas un tikai lasīdams biržas ziņas, var iepirkties — kokvilnas vietā paņemt kaņepājus vai sīrupu.
Pārējais manā stāstījumā nekādus sagrozījumus neprasīja, un pēc tam, kad es klausītājiem biju atstāstījis notikumu ar piedzērušo sievieti, Geza izturēšanās izraisīja jo dedzīgas pārrunas.
— Vajadzēja tikai ņemt ciet un uz vietas nosist viņu, —- Proktors teica. — Un jums par to nebūtu jāatbild.
— Viņš nepaguva … — ieteicās kāds matrozis.
— Nekad es nebūtu kāpis laivā, tikai ar varu dzīts, — Proktors turpināja.
— Viņš bija viens pats, — iejaucās Dēzija, kas stāvēja turpat blakus. Lakats traucēja viņai skatīšanos, un viņa grozīja galviņu no vienas puses uz otru. — Bet tu, Tobo- gan, vai arī tu būtu mēģinājis pretoties ar varu, lai paliktu?
— To sacīja tēvocis, — Tobogans iebilda.
— Nu, kauču arī tēvocis.
— Kas tev lēcies, Dēzij? — Proktors jautāja. - Ko tu jaucies citu darīšanās!
— Jūs rīkojāties pareizi, — viņa uzrunāja mani. — Labāk mirt nekā ļauties, lai piekauj un tad pārsviež pār bortu, ja jau tāda ļaundarbība iespējama. Kāpēc jūs nedodat viskiju? Skat, kā satvēris un nelaiž no rokam laukā!
Viņa izņēma no Proktora izklaidīgās rokas pudeli, kuru kapteinis, aizrautīgi klausīdamies, turēja starp ceļgaliem, un ielēja skārda krūzītē līdz pusei, pielejot klat ūdeni. Es pateicos, piebilzdams, ka neesmu ne slims, ne panīcis,
— Lai gan, tomēr, — viņa noteica kritiskā toni, kas pauda aizrādījumu, ka mans veselības stāvoklis prasa lielāku uzmanību, tā būs labāk.
Es izdzēru, cik varēju.
— Nē, pie mums tā nedzer! — Proktors noteica, ieliedams atlikumu sev mutē.
Es aplūkoju meiteni. Viņa bija tumšmate, neliela auguma, tomēr slaida un spēcīga, taču nervozi jūtīga, par ko liecināja straujās kustības. Kad viņa smaidīja, tad atgādināja sniegpārsliņu rozes ziedā. Meitenei bija mazas, iedegušas rokas un basas, gleznas kājas, kas zem svārku apmales šķitās dzīvojam savu patstāvīgu dzīvi, tāpēc ka viņa bez mitas mīņājās vai sakrustoja tās, kustinādama kāju pirkstus. Es ievēroju arī, kā uz viņu noraugās Tobogans. Tā iemīlējies cilvēks raugās uz dievību, kas lēnprātīgā iecietībā iemācījusies pasniegt viskiju un izlikties, ka sāp acs. Tobogans bija nopietns vīrietis ar pareiziem, stingriem vaibstiem un domīgu sejas izteiksmi. Viņa kustības bija nelielā pretrunā ar ārieni; piemēram, viņš žestikulēja nevis virzienā uz sevi, bet prom no sevis un sēdēdams bij paradis aptvert ar rokām ceļgalus. Vispār viņš likās dziļi sevī noslēdzies cilvēks. Četri «Niras» matroži bija klusi, vecāki vīri, kas nodevušies darbam; viens no viņiem savā brīvajā laikā smalcināja lapu tabaku vai piešuva blūzei atirušo apkakli; otrs rakstīja vēstuli; trešais meistaroja platā pudelē dabas skatu no smiltīm un skaidiņām, rīkodamies kā japānis — ar vistievākajiem ir- bulīšiem. Piektais, jaunākais no visiem un arī kustīgākais, bieži spēlēja kārtis pats ar sevi, veltīgi nopūlēdamies iekārdināt citus piedalīties šajā bezmaksas izpriecā. Viņu sauca par Boltu. Es paguvu visu to novērot, jo pavadīju uz šonera trīs dienas, un mana pirmā diena noslēdzās ar pēkšņi uznākuša noguruma dziļo miegu. Man ierādīja guļvietu starpklājā. Pēc viskija es noēdu gabaliņu vārītas, sāļas gaļas un aizmigu, lai atvērtu acis, kad pār galdu šūpojās jau iedegta lampa.