Kamēr smēķēju un domāju, ienāca Tobogans. Viņš uzrunāja mani, teikdams, ka Proktors lūdzot mani noiet pie viņa kajītē, ja vien es jūtoties pietiekami možs. Es izgāju. Viļņošana pret nakti bija kļuvusi stiprāka. Šoneris čīkstēja vien, palēkdamies no viļņa uz vilni. Nokāpis caur šauru lūku pa stāvām kāpnēm, es sekoju Toboganarn Proktora kajītē. Tā bija tīra telpa, spartiski vienkārša un tik maza, ka starp galdu un guļvietu varēja novietoties tikai pīteņa paklājs kāju noslaucīšanai. Kajīte bija pamatīgi piesmēķēta.
Tobogans ienāca man līdzi, pēc tam viņš atvēra durvis un nozuda, domājams, aizgāja kaut ko nokārtot, jo drīz vien kaut kur dzirdēju viņu sarunājamies ar Dēziju. Līdzko iegāju, tūliņ nopratu, ka Proktorarn ir vajadzīgs sarunu biedrs: uz galda tīra šķīvī bija sagriezta žāvēta mele un līdzās stāvēja pudele. Kapteinis mani nepievīla, ievadīdams sarunu tirdznieciskām darīšanām un apvaicādamies: «Vai neesat dzirdējis, kā pašreiz sastāv ar kokvilnas sēklām?» Pēc tam Proktors tūliņ pievērsās interesantākam tematam: sarunai par manu piedzīvojumu. Tagad viņš vārdus izvēlējās rūpīgāk nekā no rīta, acīmredzot sagaidīdams, ka pratīšos to novērtēt.
— Mums jānorunā, — Proktors uzsāka, — kā mēs rīkosimies attiecībā pret kapteini Gezu. Es būšu liecinieks. Es pievācu jūs jūras vidū, un, lai gan šāds gadījums ir vienīgais visā manā mūžā, tomēr tas ir vērts daudzu citu. An mani ļaudis būs liecinieki. Jūs sacījāt, ka «Pa viļņiem traucošā» dodas uz Helgju, tātad jau ļoti drīz jūs sa- stapsieties ar šo nelieti. Es nedomāju, ka viņš būs mainījis kursu, pat tajā gadījumā, ja pēc dzēruma izgulēšanas būtu nobijies. Viņam nav pamata domāt, ka jūs esat nokļuvis uz mana šonera. Tomēr mums jāsarunā, kā jūs paziņosiet man, ja lieta tiktu izskatīta pēc tam, kad «Nira» jau būs atstājusi Helgju. Tā ir — krimināllieta.
Viņš sāka skaļi apsvērt iespējamos termiņus, saskaitīdams dienas, bet no tā nekas neiznāca, jo grūti bija paredzēt visas nejaušības, un es no savas puses piedāvāju šo sarunu turpināt pēc nonākšanas Helgju ostā.
— Tiesa gan, tā būs vēl labāk, — Proktors piebalsoja.
— Taču jums jāzina, ka es stāvu jūsu pusē, jo tas ir kas nedzirdēts. Ir gadījies, ka cilvēkus izmet pār bortu, nevis izsēdina jūrā tikpat kā uz cietzemes, — vismaz simt jūdzes no krasta. Varat būt drošs, ka par jūsu gadījumu būs liela brēka visās malās, kur vien uzvelk buras un izmet enkuru. Gezs nu ir beigts — varat man ticēt. Viņš ir prātu zaudējis, ja uzdrošinājās tā rīkoties. Bet nu mums jāiedzer, bez tā izglābšanās nav pilnīga. Tagad jūs esat kā jaunpiedziinušais un saņemsiet jūras kristības. Es brīnos par jums, — viņš piebilda, piepildīdams glāzes.
— Brīnos, ka esat tik mierīgs. Varu apzvērēt, man bija tāds iespaids, ka jūs uznācāt uz «Niras» klāja, tāpat kā ieiedams pats savā dzīvoklī. Labi gan, ja ir tik stipri nervi. Citādi…
Viņš nolika glāzi un cieši paraudzījās manī.
— Es jūs klausos, — es sacīju. — Nebaidieties, varat sacīt visu, kas jums uz sirds.
— Jūs redzējāt meiteni, — Proktors teica. — Protams, nav jāiedomājas nekas, par ko… Vārdu sakot, sieviete uz burinieka — tas ir rets gadījums. Es to zinu.
Viņš nesamulsa un, kā es pareizi sapratu, uzskatīja to par savu nepatīkamo pienākumu pieskarties šim jautājumam, atceroties kapteiņa Geza uzdzīves gadījumu. Tāpēc es bez kavēšanās iebildu:
— Jauka meitene; vai viņa ir jūsu meita?
— Gandrīz tikpat kā meita, kad viņa nespurojas, — Proktors noteica. — Manas māsas meita. Jūs pats saprotat, ka vadāt meiteni līdzi šonerī, tas ir tikpat ka stūrēt ar divām stūrēm, bet viņa te nav viena. Turklāt vēl viņai ir ļoti jauks raksturs. Tobogans tiešām laimējis lielo lozi, to par viņiem var sacīt; un es lecu vai 110 adas laukā, iedomājot, ka galu galā viņi tomēr apprecēsies, tur nu nekā nevar darīt.
Pajautāju, kāpēc viņam Tobogans nepatīk.
— Es pats sev esmu to vaicājis, — Proktors atbildēja, — un, piedodiet šo vaļsirdību, runājot par ģimenes attieksmēm, kas jums, protams, ir garlaicīgas. Bet dažreiz… hm… gribas parunāties. Jā, esmu vaicājis pats sev un dusmojies. Nekāda prātīga atbilde neiznāk. Atklāti sakot, man ir pretīgi, ka viņš staigā ap viņu tikpat kā kurls un akls, bet, ja viņa pateiks: «Tobogan, uzrāpies mastā un laidies uz galvas lejā,» — tad viņš nekavējoties to izdarīs, vienalga, lai kāds būtu laiks. Manuprāt, viņai ir vajadzīgs citāds vīrs. Tas tā starp citu, bet lai nu paliek tā, kā ir.
Rums pudelē bija nokrities līdz etiķetes līmenim, un tāpēc likās, ka kuģis sācis stiprāk šūpoties. Es kustējos kopā ar krēslu un kajīti kā šūpolēs, lāgu lāgiem ieplez- dams kājas un atsperdamies, lai nenogāztos tukšumā. Pēkšņi atvērās durvis, ielaizdamas Dēzijti, kas it kā krišus iekrita kajītē cauri uz manu pusi piešķiebtajai sienai un, satvērusi ar roku galda malu, nostājās virves dejotājas pozā. Tagad meitenei bija sakta pie pelēkās blūzes un melni svārki, kājās kurpes. Arī acs bija aizsieta rūpīgāk, taisnā līnijā aizsedzot sejas kreiso pusi.
— Tobogans lūdza jums pasacīt, — Dēzija teica, tūliņ pievērsdama man savu vientuļo, zilo aci, — ka viņš palikšot sardzē, cik vien ilgi vajag, ja jums nebūtu vaļas. — Pēc tam viņa mums gaiši uzsmaidīja.
— Tas nu gan ir labi, — Proktors atbildēja, — es jau sāku domāt, ka viņš ņems un izsēdinās mani, jo tagad mums taču ir vēl viena rezerves laiva.