— Tā, te nu jūs esat pie mums, — Dēzija ieteicās, kautrīgi uzlukodama mani. — Kad tā padomā, kas tikai neatgadās uz jūras!
— Gadās arī, — Proktors iesāka un pavilcinājās, kamēr meitenes sejā no viņas bezgalīgā smaidu krājuma izplauka jauns gaidu pilns starojums. — Gadās arī, — Proktors nobeidza, — ka viņa aiziet, bet viņi paliek.
Dēzija apjuka. Viņas smaids sāka apdzist, un es, saprazdams, cik ļoti viņai patiktos palikt, sacīju:
— Ja jūs domājat par mani, tad jūsu māsasmeitas pa- kavēšanās pie mums sagādātu man tikai prieku.
Varēja redzēt, ka Proktoram mana atbilde patikusi, un viņš noteica:
— Nu, tad piesēdies, ja gribi.
Dēzija apsēdās guļvietas kājgalī pie pašām durvīm un piespieda roku pie acs apsēja.
— Vēl arvien sāp, — viņa sūdzējās. — Tādas dusmas! Tik nejauka jušana, kad jāstaigā apkārt ar šķību seju.
Nevarēja taču neapjautāties, kas acij kaiš, un es to darīju.
— Viņai tur kas iebiris vai vējš sapūtis, — Proktors atbildēja Dēzijas vietā. — Bet nav nekā tāda, ar ko pa- ārstēt.
— Neticiet viņam, — Dēzija iebilda. — Tas notika daudz vienkāršāk. Es saplūcos ar Boltu, un viņš uztaisīja man zilu aci.
Es neticīgi pasmaidīju.
— Nē, — viņa teica, — neviens nav kāvies. Tas man no oglēm, acī iebiruši ogļu putekļi.
Devu padomu uzlikt stipras tējas kompresi.
Viņa sīki iztaujāja, kā tas darāms.
— Lai gan man viena acs, es tomēr pirmā jūs ieraudzīju, — Dēzija pavēstīja. — Es ieraudzīju laivu un jūs. Tas mani tā pārsteidza, ka likās, it kā laiva karātos gaisā. Tur ir auksta tēja, — viņa piebilda pieceldamās. — Es iešu un darīšu tā, kā jūs mācījāt. Vai atnest jums vēl vienu pudeli?
— N-nē, — Proktors atteicās un izteiksmīgi paskatījās uz mani, it kā gaidot pamudinājumu pasacīt «jā». Man negribējās dzert, un es klusēju.
— Jā, nevajag, — Proktors apņēmīgi atkārtoja. — Ari rīt vēl būs diena, tāda pati kā šodien, un šo pudeļu ir pavisam tikai trīs. Jā, tā bija, ka viņa pirmā jūs ieraudzīja, un, kad es atnesu tālskati, tad mēs redzējām, ka jūs stāvat laivā, rokas nolaidis. Pēc tam jūs nosēdāties un sākāt žigli airēt.
Saruna vēl vairākkārt atgriezās pie mana piedzīvojuma, pēc tam Dēzija izgāja, un minūtes piecas vēlāk piecēlos arī es. Proktors mani pavadīja līdz starpklājam.
— Mēs nevaram piedāvāt jums labākas telpas, — viņš sacīja. — Mums jāsaspiežas šaurībā. Piecietiet kaut kā, nav jau vairs tālu Helgju. Domāju, ka mēs tur būsim parīt pret vakaru vai pašā vakarā.
Starpklājā bija divi matroži. Viens gulēja, otrs ap sava naža galu tina tievu ādas aukliņu. Man par laimi, tas bija nerunīgs vīrs. Iemigdams es dzirdēju, ka viņš dungo zemā un sulīgā balsī:
Nerimtīgais vi|ņu vāls Visai zemei apkārt brāž. Debesīm un zemei tāls, Bezbēdīgi brāž.
XIX nodaļa
No rīta debesis bija noskaidrojušās, bet ceļa vējš pieturējās, lai gan jau lēnāks. «Nira» noskrēja stundā vienpadsmit mezglus, vienmērīgi šūpodamās. Es piecēlos nomierinājies un, uz klāja pie spaiņa mazgādamies, jutu visapkārt jūras smaržu. Izliecies laukā no pakaļējās lūkas, Tobogans pamāja ar roku un uzsauca:
— Nāciet šurp, jūsu kafija gatava!
Es apģērbos un, iedams garām virtuvei, ieraudzīju Dēziju, kas, piedurknes atrotijusi, cepa zivis. Uz acs apsēja vairs nebija, un no uztūkuma, kā viņa man pastāstīja, palicis tikai mazs nieciņš apakšējā plakstiņa iekšpusē.
— Es visa esmu piesūkusies ar mitrumu, — Dēzija noteica, — tik cītīgi ārstējos ar tēju!
Izsacījis savu prieku par to, ka man nejauši palaimējies dot derīgu padomu, nokāpu nelielā kajītē ar mazu lodziņu kuģa pakaļgala vienos sānos; tā bija ēdamistaba, un es apsēdos uz sola pie vienkārša koka galda, kur jau sēdēja Tobogans. Viņš mani uzlūkoja draudzīgi un vairākas reizes ieklepojās, bet vai nu neatrada vārdus, vai nejuta vajadzību sarunāties un tāpēc klusēja, retumis atskatīdamies. Acīmredzot viņš gaidīja zivis vai līgavu, pareizāk gan — kā vienu, tā otru. Es apjautājos, ko dara Proktors.
— Viņš guļ, — Tobogans atbildēja; pēc tam ar delnu sāka noraust drusciņas 110 galda un atkal atskatījās, jo kļuva dzirdama čurkstēšana.
Dēzija ienesa čurkstošu panniņu ar saceptām zivīm. Tobogans negaidot ieguva runas dāvanas. Viņš sāka slavēt zivis un apjautājās, kāpēc meitene staigā basām kājām.
— Nesen viņa bija sadūrusies uz naglas, — Tobogans paskaidroja, piebīdīdams man pannu un sākdams ēst.
— Ziniet, viņa ir ļoti neuzmanīga — reiz tik tikko nepār- krita pār bortu.
— Man patīk staigāt basām kājām, — Dēzija atbildēja, ieliedama mums kafiju bieza stikla glāzēs, pēc tam viņa nosēdās un turpināja: — Mēs braucām pa tādu vietu, kur piecas jūdzes dziļš. Es pārliecos un skatījos ūdenī: varbūt neredzēšu nekā, bet varbūt ieraudzīšu, cik tas dziļi…
— Uz ziemeļiem no Poketas, — piebilda Tobogans.
— Jā, tieši tur. Pēkšņi noreiba galva, un es pārkārusies it kā saļimu: vilktin vilka uz leju. Tad Tobogans nežēlīgi sagrāba mani un aizvilka kā tauvu. Tobrīd, Tobogan, tu gan izskatījies ļoti bāls!
Viņš pavērās uz meiteni: sejā nervozā mulsā atēnojās veselīgs izsalkums un mīlas maigums.
— Pārkrist var ātri, — viņš noteica.
— Vai jums laivā bija drausmīgi? — meitene jautāja, nazi paskandinādama.
— Liec nazi mierā, — Tobogans nemierīgi ieteicās.
— Ja uzkritīs uz kājas, tad atkal lēkāsi uz vienas.
— Tu šodien esi neciešams, — Dēzija iebilda, smaidī- daipa un demonstratīvi iedurdama nazi galdā līdzās To- bogana elkonim. Iedurtais nazis trīsēja, it ka tiekdamies izrauties. — Redzi, arī tu tā trīci! Jums droši vien ir grāmatas? Man dažreiz garlaicīgi bez grāmatām.