Es viņai tās apsolīju, domādams, ka sameklēšu viņai piemērotu lasāmvielu.
— Turklāt vēl, — sacīju, vēlēdamies izpatikt cilvēkam, kas ar vienu aci bija saskatījis mani jūras viļņos, — es sagaidu, ka uz Helgju man atsūtīs grāmatas, un tad jūs varēsiet dabūt dažus jaunus romānus. — īstenībā es gan samelojos, domādams nopirkt viņai dažus sējumus pēc paša izvēles.
Dēzija kautrīgi mazliet pakoķetēja, lēni paceldama nolaistās acis. Tas viņai jauki padevās: kajīte uzreiz atmirdzēja zilganā gaismā. Tobogans samulsis sāka pateikties, un es redzēju, ka šī pateicība par meitenei sagādāto nevainīgo prieku ir sirsnīgi domāta.
Diena uz kuģa paiet ātri. Sākumā gan tā liekas gara: saulei uzlecot pār okeānu, telpas un laika jēdzieni neviļus saplūst kopā. Kad vēl būs vakars! Bet paskat vien — aizmirsis stundas, tu redzi, ka pusdienas jau galdā, un tad klāt arī nakts. Pēc pusdienām, tas ir, kartupeļiem ar sālītu gaļu, kompota un kafijas, es ieraudzīju kārtis un piedāvāju Toboganam saspēlēt pokera partiju. Man bija tāds nodoms: paspēlēt kādas desmit vai divdesmit mārciņas, bet tā, lai izskatītos, ka Tobogans vinnējis. Sie ļaudis, protams, atteiksies pieņemt naudu, bet man negribējās aiziet, neatstājot viņiem kādu summiņu aiz pateicības. Pēc atsevišķiem, nejauši uztvertiem vārdiem varēja noskārst, ka Proktora apstākļi nebija nekādi spīdošie.
Kad izsacīju savu priekšlikumu, Dēzija izskatījās pēc jautājuma zīmes, bet Proktors, paņēmis kārtis, tās ar nopūtu atkal aizmeta un noteica:
— Sīs nolādētās kartona lapiņas savā laikā man ir dārgi maksājušas, un tāpēc esmu nozvērējies nespēlēt un to arī pildīšu — pat tad, ja nespēlē uz naudu.
Tobogans turpretī bija ar mieru spēlēt — aiz laipnības, kā es domāju, bet, kad mēs abi izlikām galdā dažus zelta naudas gabalus, pamanīju viņa acīs to nodevīgo spīdumu, kāds ir tikai spēlmanim.
— Spēlējiet, — sacīja Dēzija, atspiezdama pret galdu elkoņus ar bedrītēm un ieskāvusi seju delnās, — bet es noskatīšos. — Tā viņa nosēdēja visu laiku, elpu aizturējusi vai iesmiedamās, kad viens vai otrs no mums zaudēja.
Proktors sēdēja kā piekalts, aizmirsis savu pīpi; tikai no viņa nervozās elpas varēja jaust, kā viņā bango veca spēlmaņa asinis. Pēdīgi viņš aizgāja, jo iezvanīja viņa dežūras stundas.
Tā nu es devos kaujā, atsedzis krūtis un nolauzis sava zobena smaili. Es varēju nesodīts blēdīties pats pret sevi, jo Toboganam nevarēja ienākt ne prātā doma par tīšu paspēli. Kad divi spēlē pokeru, ļoti bieži atgadās augstas kombinācijas. Man tas neradīja nekādas grūtības kļūt par zaudētāju, uzmetot kārtis uz galda un atzīstoties par uzvarētu, kad Tobogans nosauca paaugstinātu, pēc viņa domām, ievērojamu summu. Dažreiz, kad manas kārtis tiešām bija vājākas, es tās atsedzu, lai nerastos aizdomas. Mēs sākām spēlēt no mazām summām. Un tagad Tobogans izrādījās visai valodīgs. Viņš smējās, sarunājās pats ar sevi, vinnējis kritizēja manu taktiku. Tāpēc, ka es pieļāvu, viņam veicās; tas vēl pavairoja viņa satraukumu. Viņa priekšā uz galda jau bija astoņpadsmit mārciņas, un es prātoju, kā iegrozīties tā, lai iznāktu apaļas divdesmit. Te pēkšņi, man kārtis izdalot, viņš aizmeta visas piecas, piepirka to vietā jaunas un nosolīja divdesmit mārciņas.
Lai cik spēcīgas būtu viņa kārtis vai vienkārši vēlēšanās mani pabiedēt, bija sagadījies tā, ka sev es pacēlu piecas ārkārtīgi lieliskas sirdskārtis: desmitnieku, kalpu, dāmu, karali un dūzi. Un ar šādām kārtīm tagad bija jāatdod viņam vinnests, kas neapšaubāmi bija mans!
— Maksāju, — es teicu. — Atklājiet kārtis.
Ar trīcošu roku Tobogans izklāja četrinieku un paskatījās manī, apstulbis no veiksmes. Kā gan viņam būtu ap dūšu, ieraugot manējās! Es aizmetu kārtis ar mugurām uz augšu un piebīdīju viņam zelta naudas kaudzīti.
— Pamatīgi es jūs aptīrīju! — Tobogans iesaucās, sažņaugdams naudu.
Neviļus paskatījies uz Dēziju, es ieraudzīju, ka viņa sajauc manis nomestās kārtis ar pārējām. No viņas samulsumā pietvīkušās sejas pamazām aizplūda sārtums, nozūdot reizē ar smaidu, kas vairs neatgriezās.
— Kas bija viņam? — Tobogans jautāja.
— Trīs dāmas, divi devītnieki, — meitene atbildēja. — Cik tu vinnēji, Tobogan?
— Trīsdesmit astoņas mārciņas, — smiedamies sauca Tobogans. — Bet es jau domāju, ka arī jums ir četrinieks.
— Atdod naudu atpakaļ!
— Es nesaprotu, ko ar to gribi teikt, — Tobogans sacīja. — Bet ja jūs vēlaties …
— Mana vēlēšanās ir gluži pretēja, — es teicu. — Dēzijai nevajag tā runāt, tāpēc ka tas ir apvainojoši ikkuram spēlmanim un tātad arī man.
— Redzi nu, — ar atvieglojumu piebilda Tobogans, un tāpēc pievaldi mēli.
Dēzija mīklaini iesmējās.
— Jūs vāji spēlējat, — viņa sirdīgi noteica, raudzīdamās manī ar aizkustinoši dusmīgām acīm, un es varēju tikai atsaukties:
— Piedodiet, nākamreiz spēlēšu labāk.
Jādomā, ka mana atbilde izklausījās viņai ļoti jocīga, jo tagad viņa smējās jau skaļi un no sirds. Jokodams, bet tā, lai varētu saprast, ko es lūdzu, vēl piebildu:
— Nestāstiet nevienam, Dēzij, cik vāji es spēlēju, tāpēc ka — tā runā — ja to izstāsta, tad spēlmanis visu mūžu tikai zaudēs.
Nekā nesaprazdams, vēl arvien vinnesta iekarsumā, Tobogans teica:
— Uz mani varat paļauties. Es jau nu gan visiem stāstīšu, ka jūs lieliski spēlējat!
— Lai notiek, — meitene piebilda, — arī es visiem teikšu to pašu.
Jutos ārkārtīgi samulsis, lai gan slēpu to, un aizmanījos prom ar ieganstu, ka eju izmeklēt grāmatas Dēzijai. Salūkojis divus romānus, nodevu tos matrozim ar lūgumu aiznest grāmatas meitenei.
Atlikušo dienas daļu pavadīju augšā, sēdēdams starp virvju rituļiem. Virtuves tuvumā pa brīžam parādijās Dēzija un atkal nozuda: viņa mazgāja veļu.