«Nira» tagad gāja ar vidēju vēju un mērenu vilni. Es sēdēju un raudzījos jūrā.
Kurš ir teicis, ka «jūra bez krastiem ir apnicīga, vienmuļa ainava»? To būs sacījis «daudzais», kuram nav vārda. Bez krastiem — tā gan ir patiesība, bet šī patiesība ir skaista. Apvārsnis dzidrs, izliekts un dziļš. Loka nevainojamo liekumu pilda tikai viļņi, kas tuvumā dzidri jo dzidri, tālāk tie nozūd cits aiz cita un pie apvāršņa tikko jūtami pieskaras debess skaidri saredzamajai līnijai, it kā skatīti caur grumbuļainu stiklu. Telpai še pieļauts grandiozs plašums, tāpat arī dziļuma dzīlēm kuras, pamazām sācis iejusties tajās, jau redzi zem sevis ar aizvērtām acīm. Šī mūžsenā ainava ar jūras spēku nepakļāvību, kas nepadodas nedz uzskaitēm, nedz to patiesās varenības skaidrai apjaudai, ir neatvairāmas trauksmes pilna un līdzīga radīšanas instinktam tā atmodas brīdī.
Izdzirdis soļus, es pagriezos un ieraudzīju Dēziju, kas tuvojās man ar gluži samulsušu seju, taču tūliņ atkal pasmaidīja un, cieši paraudzījusies manī, apsēdās uz tauvas.
— Mums jāparunājas, — Dēzija teica, iebāzusi roku priekšauta kabatā.
Lai gan man bija nojauta, par ko būs runa, es tomēr izlikos nesaprotam un vaicāju:
— Vai kas nopietns?
Viņa saņēma manu roku, pietvīka un iespieda manā delnā smagu vīstokli, — tas notika tik ātri, ka es nepaguvu aptvert meitenes nolūku. Vīstokli atraisījis, ieraudzīju, ka tajā ir nauda, tās trīsdesmit astoņas mārciņas, kuras es paspēlēju Toboganam. Dēzija uzlēca kājās un gribēja aizskriet, bet es viņu aizturēju. Es jutos gaužām muļķīgi un gribēju, lai viņa nomierinās.
— Tā ir visa runa, — viņa sacīja, paklausīgi atgriezdamās. Viņas acīs mirdzēja apmulsuma asaras, par kurām skaitās pati uz sevi. — Noslēpiet naudu, lai es to vairs neredzētu. Nu, kāpēc jums vajadzēja tā darīt? Jūs man sabojājāt visu dienu. Vispirms, vai tad es varētu to ieskaidrot Toboganam? Viņš pat neticētu tam. Es ilgi nonēmos ar vinu, lai pierādītu, ka nauda jāatdod atpakaļ'.
— Mīļo Dēzij, — es teicu, viņas pašlepnuma aizkustināts, — ja esmu vainīgs, tad, protams, tikai tādā ziņā, ka nesajaucu kārtis. Ja es būtu to izdarījis, nebūtu nekādu pierādījumu, — kā jūs tad izturētos?
— Protams, nedarītu nekā — zaudēts paliek zaudēts. Un tomēr tas mani ļoti skumdinātu. Vai jūs domājat, ka es nesaprotu, ko jūs gribējāt? Tāpēc, ka jūs nevarat piedāvāt naudu, lai pateiktos, jūs sadomājāt to iedot šādā kārtā, bet nekas tamlīdzīgs nav vajadzīgs. Tad man nebūtu jāizteic jums rājiens. Vai tagad saprotat?
— Lieliski saprotu. Kā jums patika grāmatas?
Viņa brīdi klusēja, vēl nespēdama vienā rāvienā pārlēkt uz citām, mierīgākām sliedēm.
— Nosaukumi ir interesanti. Es apskatīju tikai tos — arvien nevaļa. Vakarā gan nosēdīšos un palasīšu. Atvainojiet, ka es jūs tik dedzīgi sabrāzu. Man pašai tagad gluži neveikli, bet ko lai dara? Tagad pasakiet, ka jūs nedusmojaties uz mani un nejūtaties aizvainots.
— Es nedusmojos, neesmu dusmojies un ari nedusmošos.
— Tad viss labi, un es eju. Bet vēl mums būtu jāpārrunā …
— Runājiet tūliņ, vēlāk jūs vēl pārdomāsiet savādāk un nepateiksiet nekā.
— Nē, to es nedarīšu, tas ir ļoti svarīgi. Un kādēļ svarīgi? Ne jau tādēļ, ka tas būtu kas sevišķs, tomēr es staigāju un domāju par to: vai esmu uzminējusi vai ne? Parunāsim citā reizē. Vajag taču jūs paēdināt, bet man ēdiens vēl nav gatavs, nāciet pēc pusstundas.
Viņa piecēlās, pamāja un aizsteidzās uz virtuvi vai citu vietu, kas saistījās ar viņas darba gaitām.
Sī aina mani nokaunināja: meitene izturējās kā īsta saimniece, es turpretī — tas nu jāatzīst — biju sadomājis spēlēt saimnieka lomu. Ko gan viņa vēl gribēja pārrunāt? Par to es daudz nedomāju un drīz vien piemirsu; kad satumsa, visi nosēdās ieturēt vakariņas turpat augšā virtuves priekšā, jo apakšā bija sutīgs. Tobogans izturējās pret mani mazliet vēsi, bet, tā kā par gadījumu ar kārtīm visi klusībā bijām noņēmušies nerunāt, tad arī viņš drīz vien atkusa, tikai lāgiem domīgi palūkojās manī, it kā teikdams: «Viņai taisnība, bet no naudas, velns rāvis, grūti atteikties.» Toties Proktora izturēšanās pret mani bija sevišķi laipna, un, ja viņš arī ko zināja no Dēzijas, tad viņam droši vien tās rīcība patika; viņš gribēja likt kaut ko manīt, sacīdams: «Cilvēks gan tīko, bet Dēzija rīko!» Tā kā visi tobrīd ēda, bet meitene pasniedza un novāca traukus, viens no matrožiem piebilda:
— Es, proti, būtu tīkojis ēst tītara cepeti, bet Dēzija dod sālītu gaļu.
— Klusē nu, — otrs atbildēja, — jau rīt aizvedīšu tevi uz restorānu.
Ēdiens uz «Niras» bija vienmuļīgs kā vispār uz nelieliem buriniekiem, kuriem desmit divdesmit dienu ilgā braucienā nevar iegādāties svaigus produktus un nav ari kur tos uzglabāt. Konservi, sālīta gaļa, makaroni, kompots un kafija — cita nekā nebija, toties visu notiesāja milzīgām porcijām. Dvēseles miera labad vai aplaistot kādas cerības, kuras gan biežāk izrādās mušas, nevis bites, Proktors ielēja visiem pa glāzei ruma. Saule sen bija norietējusi. Mums gaismoja petrolejas lampa, kas bija nolikta uz virtuves jumta.
Matrozis kuģa priekšgalā pēkšņi iesaucās:
— Pa kreisi uguns!
Proktors aizgāja pie stūres. Es ieraudzīju tieši «Niras» ceļā kāda milzu tvaikoņa neskaitāmās ugunis. Tas nogāja tik tuvu garām, ka varēja sadzirdēt darbojamies skrūves vārpstu. Apgaismotajās telpās zem klājiem sēdēja un pastaigājās pasažieri. Šis milzenis ar trim skursteņiem, kad mēs bijām ce|a samainījušies, aizlīgoja tālāk, spiclinādams pret mums pavērstā pakaļgala daudzo iluminatoru ugunis un šķeldams sastīpoto uguņu gaismā mirdzošo putu virmojumu.