«Nira» manevrēja, tādēļ pie burām bija nodarbināta visa apkalpe, tikai es un Dēzija stāvējām, vērodami tvaikoņa attālināšanos.
— Jums vajadzēja nokļūt uz šāda tvaikoņa, — meitene ieteicās. — Tur ir tik lieliski. Visas ērtības, viss kā lielā viesnīcā. Tur pat dejo. Bet es nekad neesmu bijusi uz greznajiem tvaikoņiem. Man pat likās, ka tur spēlē mūzika.
— Vai jūs labprāt dejojat?
— Man patīk konfektes — un arī dejot.
Šajā brīdī pienāca Tobogans un, sabāzis rokas kabatās, nostājās mums aiz muguras.
— Labāk tu mani būtu iemācījusi dejot, — viņš sacīja.
— Tā tu tagad runā. Tu taču nevari: esmu jau tevi mācījusi.
— Nesaprotu, kāpēc tas tā ir, — Tobogans atzinās, — bet, kad esmu apskāvis meitenes vidukli un mūzika pēkšņi sāk spēlēt, es jūtu, ka manas kājas kļūst kā svina pielietas. Stāvu uz vietas un gana — ne uz priekšu, ne atpakaļ.
Pamazām sanāca atkal visi kopā, bet vakariņas jau bija paēstas, un sarunas ievirzījās par tvaikoni, kuru Proktors bija pazinis, to saucot «Leo».
— Nāk no Austrālijas, tas ir Klusā okeāna sabiedrības tvaikonis. Divdesmit tūkstošu tonnu liels.
— Es teicu, ka uz «Leo» ir labāk nekā pie mums, — Dēzija ierunājās.
— Man prieks, ka esmu nokļuvis pie jums, — es iebildu, — kaut vai tāpēc vien, ka ar šo tvaikoni man nebutu pa ceļam.
Proktors atstāstīja gadījumu, kad tvaikonis nemaz nav apstājies, lai uzņemtu laivā izglābušos braucējus. Tagad sākās nostāsti par dažādiem gadījumiem uz okeāna. Valdīja tas pacilātais tērzētāju noskaņojums, kāds rodas siltos vakaros jaukā laikā, piedevām vēl apzinoties, ka ce|a mērķis jau tuvu.
Taču, lai cik rūdīti bija šie jūrnieki visādos stāstos par peldošām pudelēm, par naktīs sastaptiem ledus kalniem, matrožu dumpjiem un brāzmainām, satriecošām aukām, es tomēr redzēju, ka viņiem nav zināms ne notikums ar «Mariju Celestu», ne piecus mēnešus ilgā klaiņošana laivā, ko bija veikuši seši cilvēki, kuru dēkas aprakstījis Marks Tvens, ar to liekot pamatu savai slavai.
Tikko biju beidzis runāt par «Celestu», kad Dēzijas spārnotā iztēle aizrāva mani un visus klausītājus gluži negaidītu minējumu jūklī. Viņa bija ārkārtīgi satraukta un parādīja tādu atjautību minējumos, ka es nepaguvu sadomāt, ko atbildēt.
— Bet vai ir iespējams, — viņa domīgi runāja, — ka tas notika tieši tā …
— Cilvēki tā ir domājuši jau piecdesmit gadus, — Proktors pretojās, bet, lai iebilda kas iebilzdams, viņas atbilde bija viena un tā pati:
— Ļaujiet man izrunāt! Saprotiet taču: pusdienas stāvēja galdā, virtuvē kurējās uguns! Es saku, ka viņiem būs uzbrukusi slimība! Var arī būt, ka tā nebija slimība, ka viņi bija ieraudzījuši mirāžu! Skaistu krastu, salu vai sniegotus kalnus! Un viņi visi devās turp…
— Bet bērni? — Proktors ieteicās. — Vai tu neatstātu bērnus uz kuģa un pie viņiem kauču divus matrožus?
— Kas par to! — Nekas nespēja Dēziju samulsināt. — Bērni jau bija tie karstākie gribētāji. Nu izskaidrojiet taču!
Viņa sēdēja, kājas pierāvusi zem sevis un ar rokām atbalstījusies pret klāju, satraukumā šļūkādama uz priekšu un atpakaļ.
— Bet, ja nekas nav zināms, saproti taču? — Tobogans atbildēja.
— Ja tas nebija mēris vai mirāža, — bez mazākās stomīšanās trauca tālāk Dēzija, — tad kuģa iegrimes daļā būs bijis caurums. Jā jau jā, jūs to aizbāžat ar mēli, labi. Bet iedomājieties, viņi varbūt gribēja uzdot mīklu,,,
Starp daudzajām versijām, kuras viņa bērtin nobēra, tā kā es daudzas esmu pat piemirsis, vārdi par «mīklu» man izklausījās intriģējoši; es palūdzu paskaidrot.
— Saprotiet — viņi aizgāja, — Dēzija sacīja, pamādama ar roku, lai rādītu, kā aizgāja, — bet, kāpēc tas bija vajadzīgs, to spriediet pēc sevis. Lai kā jūs domātu, šo uzdevumu atrisināt nespējat ne jūs, ne es, nedz viņš — neviens visā pasaulē. Tātad viņi to izdarīja ar nodomu. Viņu vidū droši vien bija kāds cilvēks, kam patika izdomāt pārsteigumus. Tas bija kapteinis. «Lai pēc mums paliek piemiņa, leģenda, un lai nekad un neviens to nespētu izskaidrot!» Tā viņš teica. Pa ceļam tie sastapa kuģi. Viņi vienojās, ka tas viņus uzņems, pārcēlās uz tā, bet savējo pameta.
— Un tālāk? — es ieteicos, kad visi, acis iepletuši, raudzījās meitenē, nekā nesaprazdami.
— Tālāk es nezinu. — Viņa iesmējās, nogurusi un pēkšņi atsalusi, un vieglītēm iesita sev pa vaigiem, naivi pavērusi muti.
— Visu zināji, bet nu uzreiz aizmirsi, — Proktors noteica. — Neviens tevi nesaprata, ko tu gribēji teikt.
— Man vienalga, — Dēzija atsaucās. — Bet jūs — vai sapratāt?
Es sacīju «jā» un piebildu:
— Šis gadījums ir tik neparasts, ka jebkuram izskaidrojumam, lai cik ticams tas izklausītos, tomēr trūkst pierādījumu.
— Mīklains gadījums, — Proktors piebalsoja. — Esmu dzirdējis daudz pasakainu nostāstu un vēl tagad labprāt tos paklausos. Tomēr par dažu labu no tiem ir jāpadomā. Vai esat dzirdējis par Frēziju Granti?
•— Nē, — es teicu, aiz pārsteiguma nodrebēdams.
— Nē?
— Ne? — uzķēra Dēzija toni augstāk. —- Tad pastāstīsim Harvejam par Frēziju Granti. Nu, Bolt, — viņa uzrunāja matrozi, kas stāvēja pie borta, — tā ir tava specialitāte. Neviens neprot tik labi kā tu izstāstīt par Frēziju Granti. Cik reižu tu esi to jau stāstījis?
— Tūkstoš pieci simti divas, — atsaucās Bolts, spēcīga auguma vīrs ar melnām acīm un ironisku muti, kas slēpās sprogainā skita bārdā.
— Nu jau melo, bet jo labāk. Ņem vērā, Bolt, ka mēs esam sabiedrībā, sēžam viesistabā, mums ir viesi. Tad nu saņemies.
Kamēr norisa šis ievads, es piespiedu sevi apvaldīties un noklausīties, it kā nekā nezinātu.
Bolts apsēdās uz sabīdāmā krēsla. Viņa izturēšanās rādīja, ka viņš ir stāstītājs, kas apzinās savu vērtību. Ar visiem pieciem pirkstiem viņš izbrauca cauri bārdai uz augšu, atvēra muti, mazliet pabāza mēli, noskatīja visus klātesošos, ar plato clelnu nobraucīja seju no augšas uz leju, nokraukājās un pievirzījās tuvāk.