Выбрать главу

—   Tas notika pirms kādiem simt piecdesmit gadiem, — Bolts iesāka. — No Bostonas uz Indiju bija ceļā fregate «Admirālis Foss». Ar šo kuģi starp citiem pasažieriem brauca ģenerālis Grants un tam līdzi ceļoja viņa meita, skaistule Frēzija. Man jums jāteic, ka Frēzija bija sade­rināta ar kādu džentlmeni, kas jau divus gadus kalpoja Indijā, kur ieņēma svarīgu amatu. Kas tas bija par amatu — vai gan vērts par to runāt? Ja jūs sacīsiet «ir vērts», tad zaudēsiet. Man jums jāteic, kad es agrāk stāstīju par šo ievērojamo gadījumu, Dēzija visādi pu­lējās uzzināt, kādu īsti amatu ieņēmis līgavainis džentl­menis, un ja viņa tagad to neprasa…

—   Tad tev tur nav nekādas daļas, — Dēzija iesaucās. — Ja esi aizmirsis, kas notika tālāk, tad pajautā man, es tev pastāstīšu.

—   Labi, — Bolts sacīja. — Lūdzu ņemt vērā, ka viņa skaišas. Kā tas tur nu bija, kā nebija, bet «Admirāļa Fosa» ceļojums jau bija ildzis kādus pusotra mēneša, kad reiz rītausmā sardzes vīri ieraudzīja milzīgu vilni, kas vēlās pār mierīgo jūru ar mērenu vēju no dienvidaustru­miem. Viļņa ātrums bija tāds kā veļas rullim. Protams, visi nobijās un sāka rosīties, lai noslīktu skaisti, kā mēdz sacīt, pilnā plaukumā, nevis kā tādi nejēgas jūrnieki, kas savā mūžā nav redzējuši simt metrus augstu vilni. Taču nekas nenotika. «Admirālis Foss» uzrāpās augšā svētā Pētera katedrāles torņa augstumā un tad sāka slīdēt lejup ar trīsdesmit jūdžu ātrumu stundā. Pats par sevi saprotams, ka buras bija paguvuši ievilkt, citādi straujais pretvējš fregati būtu apgāzis kā vilciņu.

Vilnis uznāca un aizgāja, otra tāda viļņa vairs nebija. Kad saule sāka rietēt, viņi ieraudzīja salu, kas nebija at­zīmēta nevienā kartē; «Fosa» ceļā šajos platuma grādos nevienas salas nevarēja būt. Tālskatī to aplūkojis, kap­teinis ievēroja, ka uz salas neredz neviena koka. Bet sala bija tik skaista kā dārgakmens, ja to uzliktu uz zila samta un skatītos uz to caur logu: tā vien gribētos paņemt rokā. Salu izveidoja dzeltenas klintis un zili kalni — gleznaini skaisti.

Kapteinis tūliņ ierakstīja žurnālā, kas bija noticis, bet salai tuvoties nemēģināja, jo ap to redzēja daudz rifu, arī krasti bija stāvi, bez līčiem un sēkļiem. Tajā laikā, kad uz tiltiņa bija sapulcējušies pasažieri un sarunājās ar virsniekiem par savādo parādību, tur ieradās arī Frē­zija Grantē un sāka lūgt kapteini, lai viņš piestājas pie salas paskatīties, kas tā ir par zemi. «Mis,» kapteinis at­bildēja, «es varētu atklāt Jauno Ameriku un padarīt jūs par karalieni, bet salai piebraukt nav iespējams, to neļauj fregates dziļā iegrime, bangas ap zemūdens klintīm un rifi. Ja mēs lūkotu piekļūt salai laivā, tas radītu lieku aizkavēšanos, bet, tā kā mūs var aizķert bezvējš, tad jā­steidzas uz dienvidiem, kur mēs būsim no tā pasargāti.»

Lai gan Frēzija Grantē bija laba meitene, — teiksim, tāda pati kā mūsu Dēzija… Džentlmeņi, paraugieties viņas sejā, kad es šo saku. Bet nu es stāstu tālāk par Frē­ziju. Uz kuģa visi viņu mīlēja. Tomēr viņai piemita tāda īsti sievišķīga spītība, — ja viņa ko ieņēmās galvā, tad apvaldīt bija grūts uzdevums.

—  Klausieties! Klausieties! — Dēzija iesaucās, atspie­dusi smakru rokā un iepletusi acis: — Tūliņ sāksies!

—   Gluži pareizi, Dēzij, — teica Bolts, košļādams netīros nagus. — Tā nu tas iesākās, kā parasti notiek ar jaun­kundzēm. Citiem vārdiem sakot, Frēzija stāvēja, kodī­dama lūpu. Tai brīdī, kā par postu, jauns leitnantiņš iedo­mājās pasacīt viņai komplimentu. «Jūs esat tik viegliņa,» viņš teica, «ka varētu, ja vien gribētu, pa ūdeni aizskriet līdz salai un atgriezties atpakaļ, kājas nesamērcējusi.» Un ko jūs gan domājat? «Lai notiek, ser, kā jūs teicāt,» viņa attrauca. «Esmu jau devusi sev vārdu, ka nokļūšu tur, un turēšu to vai arī miršu.» Neviena roka nepaguva pastiepties, lai viņu aizturētu, tik ātri Frēzija bija uzlē­kusi uz margām; nobālusi viņa pamāja visiem ar roku: «Palieciet sveiki! Nezinu, kas ar mani notiek, bet atkāpties vairs nespēju.» Ar šiem vārdiem viņa nolēca un iekliegu­šies apstājās uz viļņa kā krāšņs zieds. Neviens, pat viņas tēvs, nespēja izteikt ne vārda, tik ļoti visi bija pārsteigti. Viņa pagriezās un smaidot teica: «Tas nav tik grūti, kā es domāju. Pasakiet manam līgavainim, ka viņš mani vairs neredzēs. Paliec sveiks arī tu, mīļais tēv! Ardievu, mana dzimtene!»

Kamēr tas norisa, visi stāvēja kā sastinguši. Un, raug, palēkdamās, pārlecot no viļņa uz vilni, Frēzija Grantē aizskrēja uz to salu. Pēkšņi nolaidās migla, ūdens salī­gojās, un, kad migla bija izklīdusi, vairs neredzēja ne meiteni, ne salu: tāpat kā iznirusi no jūras, tā atkal bija nogrimusi dziļumā. Dēzij, paņem mutautiņu un izslauki acis.

—   Man allaž jāraud, kad nonāk līdz šai vietai, — Dē­zija sūdzējās, dusmīgi šņaukādamās mutautiņā, ko bija izvilkusi no Tobogana kabatas.

—   Tas tad nu būtu viss, — Bolts nobeidza. — Kas notika uz kuģa vēlāk, protams, nav interesanti, bet kopš tā laika ir paklīdušas baumas, ka Frēzija Grantē dažreiz redzēta naktī vai rītausmā gan šur, gan tur uz jūras. Starp citu, stāsta, ka viņa rūpējoties par kuģu katastro­fās cietušajiem: un tas, kurš Frēziju reiz redzējis, domājot par viņu līdz sava mūža beigām.

Bolts nemaz nenojauta, ka viņam nekad vēl nav bijis tik vērīgs klausītājs kā es. Bet Dēzijai tas nebija pagājis secen, un viņa teica:

—  Jūs klausījāties tik uzmanīgi, kā kaķis uzmana peli. Vai jūs nesastapāt viņu, šo nabaga Frēziju Granti? At­zīstieties!

Lai gan viņa to jautāja jokojot, visi jūrnieki tūliņ pa­griezās uz manu pusi un nenolaida acis no manām lūpām.

—  Ja viņa bija tā meitene, — es sacīju savā parastajā balsī, ne ar ko neriskēdams, — mežģīņu tērpā un zelta kurpēs, ar kuru es runāju rītausmā, — tad, protams, tā bija viņa.