— Klau, klau! — Proktors iesaucās. — Tas tik ir uzdevums tev, Dēzij!
— Tieši tādā tērpā viņa bijusi toreiz, — Bolts piebilda. — Vai jūs jau agrāk esat dzirdējis šo nostāstu?
— Nē, nekad vēl nebiju to dzirdējis, — es atbildēju, izjuzdams pēkšņu vēlēšanos piecelties un aiziet. — Piet man nez kādēļ likās, ka tam tā jābūt.
Ar to saruna bij pabeigta, un visi izklīda. Es ilgi nevarēju iemigt: gulēdams starpklājā, klausīdamies ūdens šļakstos un matrožu krākšanā, es iemigu ap četriem no rīta, kad nomainījās sardze. Šajā rītā mēs visi nogulējām mazliet ilgāk nekā parasti. Diena pagāja bez sevišķiem notikumiem, kurus būtu vērts atzīmēt. Mēs braucām ar jo teicamu vēju, un Bolts man sacīja:
— Mēs tā nospriedām, ka jūs esat atnesis mums laimi. Goda vārds. Visā šajā gadā vēl nav bijis otra tik mierīga brauciena.
Jau no paša rīta mani sāka urdīt nepacietība drīzāk nokļūt krastā. Es zināju, ka šī diena ir pēdējā mūsu braucienā, un tāpēc tā liekas garāka par citām dienām, kā tas allaž mēdz būt ceļojuma beigās. Kurš gan nav izjutis nemiera kņudu mugurā, skubas trauksmi nekustīgās kājās? Attālums ir ieguvis naidīgu nokrāsu. Mēs ar visu savu būtni tiecamies pasteidzināt kuģa gaitu: domas, kas tik bieži jau pabijušas iztēles iecerētajā krastā, ir spiestas nelabprāt atgriezties atpakaļ mūsu ķermenī, kas gausi lien uz priekšu. Saule visvisādi vairās uzkāpt zenītā, bet, to sasniegusi, sāk doties lejup tikpat gausi kā cilvēks, kas rūpīgi noslauka kāpnes.
Pēcpusdienā, te staigādams pa klāju, te noiedams starpklājā, es ieraudzīju Dēziju, kas bija iznākusi no virtuves izliet ūdens spaini pār bortu.
— Tā, jūs man esat vajadzīgs, — viņa teica, kautri smaidīdama, bet pēc tam kļuva nopietna. — Ienāciet virtuvē, kad es būšu izlējusi šo spaini, jo pie borta runāties nav ērti, lai gan jūs nekā cita no manis nedzirdēsiet kā tikai muļķības. Vakar mēs taču neizrunājām visu līdz galam, Toboganam nepatīk, ka es sarunājos ar vīriešiem, bet viņš pašreiz stāv pie stūres un, liekas, taisās aizsmēķēt.
Izteicis savu piekrišanu, es vēl brīdi pasēdēju un tad gar buras spārnu iegāju virtuvē.
Dēzija sēdēja uz ķeblīša un sacīja:
— Apsēdieties, — ar rokārn uzplādama sev pa ceļgaliem. Es nosēdos uz muciņas un sagatavojos klausīties.
— Lai gan tas nav smalkjūtīgi, — meitene iesāka, — bet man nez kāpēc nedod mieru doma, ka es nezinu visu. Jūs neizstāstījāt mums par sevi. Es vakar domāju par to. Ziniet, ir kaut kas mīklains. Pareizāk sakot, jūs gan stāstījāt patiesību, bet kaut ko noklusējāt. Kas ir šis kaut kas? Jūrā jums ir kas atgadījies. Nez kālab man jūsu žēl. Kāpēc gan?
— Vai tas ir par to, ko jūs vakar nepaguvāt izrunāt?
— Jā, tieši tas. Vai man ir tiesības to zināt? Noteikti — nē. Tad jūs tādā gadījumā arī neatbildiet.
— Dēzij, jūs neesat maldījusies, — es teicu, uzticēdamies meitenes naivajai ziņkārei, kuru noslēpt un apvaldīt viņai nebija pa spēkam, un apbrīnodams viņas vērīgumu. — Bet pašreiz es esmu sevišķā dvēseles noskaņā, pavisam sevišķā, tādā, ka nevaru jums visu pateikt tā uz vietas. Es tikai apsolu jums nekā neslēpt 110 saviem pieredzējumiem uz jūras, un to es izdarīšu, kad būsim nobraukuši galā — Helgju.
— Varbūt jūs kas nobiedēja? — Dēzija ievaicājās un, mirkli klusējusi, piebilda: — Neskaistieties uz rnani. Tas man dažreiz uznāk, tā ka visi jūtas pārsteigti. Es, lūk, visu laiku domāju par jūsu gadījumu un negribētu, lai jūs mani atcerētos kā ziņkārīgu skuķēnu.
Jutos aizkustināts. Viņa sniedza man abas rokas, pakratīja manējās un noteica:
— Tas ir viss. Vai jūs jūtaties labi pie mums?
— Bet ko jūs pati par to domājat?
— Neko. Kuģis ir mazs, diezgan netīrs, nav nekādu izpriecu. Arī ēdiens varēja būt daudz labāks. Bet kāpēc jūs vakar ieminējāties par mežģīņu tērpu un zelta kurpēm?
— Lai redzētu, kā jūs ieplešat labi platas acis, — es smiedamies atbildēju. — Dēzij, vai jums ir tēvs un māte?
— Bija, protams, kā visiem kārtīgiem cilvēkiem. Tēvs saucās par Ričardu Bensonu. Viņš pazuda bez vēsts Sarkanajā jūrā. Māte pirms pieciem gadiem saaukstējās un ar to pašu nomira. Toties man ir labs tēvocis — tiesa gan, tāds paīgns, bet manis dēļ gatavs iet ugunī un ūdenī. Vairāk radu bērnu viņam nav. Bet vai jūs ticat, ka tāda Frēzija Grantē ir bijusi?
— Un jūs?
— Tas man patīk! Jūs, jūs un vēlreiz jūs — ticat vai ne? Es gan ticu līdz pēdējam vārdam un varu pateikt — kāpēc.
— Es domāju, ka tā varēja būt, — es sacīju.
— Nē, jūs atkal jokojat. Es ticu tāpēc, ka, dzirdot šādu notikumu, gribas kaut ko izdarīt. Piemēram, uzsist ar dūri un pateikt: «Jā, cilvēku nesaprot!»
— Kas nesaprot?
— Visi. Un arī viņš nesaprot pats sevi.
Sarunu pārtrauca kāds no matrožiem, kas bija atnācis pīpei pēc uguns.
— Drīz jums būs atpūta, — viņš teica man un sāka rakņāties pa oglēm.
Es izgāju un iziedams vēl redzēju, cik cieši meitene noraudzījās man pakaļ. Kas tas bija? Kāpēc viņu tik ļoti nodarbināja nostāsts, kura pirmā puse norisinājās dienas ēnā, bet otra — nakts gaismā?
Pirms iebraukšanas Helgju ostā es sēdēju kopā ar matrožiem un viņi man pastāstīja, ka neviens no maniem glābējien nekad vēl nav bijis šajā pilsētā, lai gan mazajiem «Niras» tipa kuģiem atgadās tūkstoš un pat divi līdz trīs tūkstoši jūdžu tālas odisejas — braucieni uz lielo pasauli. Agrāko «Niras» kapteini bija arestējuši par trāpīgu šaudīšanu kazino «Fortūna» telpās, Proktors bija «Niras» īpašnieks, viņam piederēja arī puse no šonera «Himena». Pēc kapteiņa apcietināšanas viņš bija uzņēmies «Niras» vadību pats un devās ar kravu tālajā braucienā uz Helgju, lai uzlabotu savus finansiālos apstākjus.