Deviņos vakarā parādījās bākas uguns — Helgju jau bija tepat mūsu priekšā.
Es, Proktors un Bolts stāvējām kuģa labajā pusē vērodami savādu parādību. Bākas ugunij gaismojot arvien spožāk, garais zemes rags, kas šķīra ostu no okeāna, savā augšdaļā kļuva arvien labāk saskatāms, jo aiz tā blāvoja zeltaina dūmaka — plata gaismas atblāzmas svītra. Šī parādība, kas parasta lielu pilsētu tuvumā, man izlikās pārmērīgi spilgta nelielajai Helgju, kurā, kā biju dzirdējis, skaitījās ap piecdesmit tūkstoši iedzīvotāju. Aiz zemes raga debess kvēloja it kā dzeltenā blāzmā. Proktors atnesa tālskati, bet nesaskatīja neko vairāk kā vien dažas celtnes uz zemes raga un izteica domu, ka tas varbūt esot liela ugunsgrēka atspīdums.
— Nav taču dūmu, — sacīja pienākusī Dēzija. «—« Jūs redzat, ka gaisma ir tīra, gandrīz dzidra.
Vakara klusumā es sāku saklausīt troksni, tik neskaidru kā murmināšanu: troksnī ievijās daudzbalsīgs piedziedājums, tauru dūkoņas pavadīts, un pēkšņi es sapratu, ka tā ir mūzika. Tikko biju papletis muti, lai pasiāstītu to citiem, kad tālumā sāka sprakšķēt šāvieni, kurus nu jau dzirdēja visi.
— Šauj un spēlē! — Bolts ieteicās. — Šauj diezgan moži.
Šajā brīdī mēs jau braucām garām bākai.
— Drīz mēs uzzināsim, ko tas nozīmē, — Proktors sacīja, aiziedams pie stūres, lai ievadītu kuģi reidā. Viņš nomainīja Toboganu, kurš tūliņ piebiedrojās mums, savukārt pauzdams izbrīnu par spožo gaismu un šaudīšanu.
Kuģim pagriežoties, buras aizsedza skatu uz ostu. Mēs visi aizsteidzāmies uz priekšgalu, arvien vēl nekā nesaprazdami, bet pārsteigti un sajūsmināti par zvaigžņotajā tumsā pavērušos brīnumaini krāšņo ainu.
Puse apvāršņa liesmoja iluminācijas spožumā. Gaisā šūpojās spilgts zelta tikls; mirdzošās vītnes, zvaigznāji, ugunīgas rozes un elektrisko laternu bumbas laistījās kā milzu pērles zelta rotājuma ietvarā. Likās, ka šeit būtu saplūdušas ugunis no visas pasaules. Kuģi reidā zvīļoja balti starojošā gaismā. Uz kādas liellaivas, kas apakšdaļā bija melna, bet ar tik gaišu klāju kā ugunsgrēkā, griezās dimanta ritenis, šķiez.dams dzirkstis uz visām pusēm; krastā jumtiem pāri uzlidoja raķetes tumšajās debesīs, kur, lēni noliekdamās lejup, apdzisa, izbārstot zaļas un zilas krītošas zvaigznes. Tai pašā laikā mūzika kļuva pavisam skaidri sadzirdama; kustīgā pūļa troksnis, kas atplūda uo krastmalas, lāgu lāgiem to gan nomāca, atstādams dzirdei tikai bungu rīboņu, bet tad atkal atbrīvojās skaņas, tās spēcīgi plūda pār ūdeni — tā, it kā spēlētu «pie auss». Spēlēja nevis viens orķestris, bet divi trīs, varbūt vēl vairāk, jo reizēm radās tik blīvs skaņu mistrojums, ka tikai bungas zināja, kas tām darāms. Reids un osta bija kā sētin nosēti ar pasažieru un laternu pilnām laivām. No jauna sākās brāzmaina šaudīšana. Laivās skanēja ģitāras; bija dzirdami smiekli un saucieni.
— Skat, kāda tā Helgju, — Tobogans noteica. — Tad nu gan sagaida mūs!
Krasta uguņu atblāzma bija tik spilgta, ka es saredzēju Dēzijas seju. Pārsteigta un aizgrābta tā viegli raustījās. Meitene centās būt visur un redzēt visu; viņa gandrīz nesamanīja, ar ko runā, un bija tik satraukta, ka tērzēja bez apstājas.
— Nekad vēl neesmu redzējusi tādus brīnumus, —• viņa runāja. — Kā to uzzināt? Bet lai… Ai, ai, ai! Redziet, vēl viena raķete! Un tur: skat — divas uzreiz! Trīs! Ceturtā! Urā! — viņa pēkšņi iekliedzās, pasmējās, noslaucīja valgās acis un apsēdās ar mulsā gluži sastingušu seju.
Fokbura noslīdēja lejup. Mēs piegājām ar ievilktu grot- buru, un «Nira» izmeta enkuru dzelzs bojas tuvumā, kuras gredzenā steigšus ievēra pakaļgalā tauvu. Es klīdu apkārt satraukuma pilnajā burzmā, reizēm sastapdams Dēziju, kas šaudījās gar visiem bortiem, neapnikusi vērodama ugunīs mirdzošo reidu.
Mēs visi jutāmies pacilāti, kā drudzī.
— Nupat izlēma, — Dēzija teica, saskriedamās ar mani krūtīs. — Braucam krastā visi; uz kuģa paliks viens matrozis. Jums arī, protams, degtin deg tikt drīzāk krastā?
— Pats par sevi saprotams!
— Nekas cits neatliek, — sacīja Proktors. — Protams, brauksim visi bez kavēšanās. Ja iebrauc tumšā reidā un dzirdi, kā nošķind trīs glases, tad skaidrs — nav kurp
steigties, bet šādā reizē kā tagad — ari man papēži svilst.
«— Es nobeigšos aiz ziņkāres! Es skrienu ģērbties! _Ai, ai! — Dēzija tā steidzās, ka gandrīz paklupa, un pieskrēja pie borta. — Uzsauciet viņiem! Kliegsim! Hei! Hei! Hei!
Tas bija domāts lielam kuterim, kura abos galos plīvoja karogi, bet gar sāniem un no jumtiņa nokarājās krāsainas laternītes.
— Hei jūs tur — uz kutera! — Bolts iekliedzās tik skaļi, ka airētāji un dāmas, kas tur sēdēja jautrā sabiedrībā, mitējās airēt. — Piebrauciet tuvāk, ja jums nav par grūtu, un paskaidrojiet, kāpēc jūs nevarat gulēt.
Kuteris piebrauca blakus «Nirai», ļaudis uz tā klaigāja un smējās.
No kutera ugunīm kļuva pavisam gaišs uz mūsu klāja, mēs skaidri saredzējām viņus un viņi — mūs.
— Tas taču ir karnevāls! — es sacīju, atbildot Dēzijas izbrīnam. — Viņi ir maskās, vai redzat, ka sievietēm ir maskas!
Tiešām, daļa vīriešu laivā izskatījās kā 110 teātra skatuves nācis indiāņu, marķīzu un nerru bars; sievietes bija ģērbušās dažādu tautību zīda un atlasa tērpos. Viņu pus- maskas, šķelmīgie, mazie smakri un kailās rokas uzdvesa jautru, karnevālam īpatnu baismu.
Laivā piecēlās vīrietis sarkanā kamzolī ar sudraba pogām un platmalē ar augstu dibenu, ko greznoja zaļa spalva.