— Džentlmeņi! — viņš sauca, zobus nikni čirkstinādams un kratīdams rokā dunci. — Kā jūs drīkstat tādi še rādīties — kā netīri skursteņskrāpji pie mirdzošiem balt- maizniekiem? Drīzāk aizdedziniet visu, kas deg. Aizdedziniet savu kuģi! Ko jūs gribat no mums?
— Sakiet, — smiedamās un mulsdama iesaucās Dēzija, — kāpēc pie jums tik jautri un tik gaišs? Kas ir noticis?
— Bērni, no kurienes jūs esat? — skumīgi apvaicājās apdzēries, resns virs baltos svārkos ar ziliem pušķiem.
— Mēs esam no Riolas, — Proktors atbildēja. — Esiet tik laipni, pasakiet ko lietišķu.
— Viņi patiešām to nezina! — iesaucās sieviete ar pus- maskas aizsegtu seju. Pie mums ir karnevāls, vai saprotat?! īsts karnevāls un visas izpriecas, kādas vien iespējamas.
— Karnevāls! — Dēzija noteica klusu un svinīgi. — Žēlīgais dievs, stāvi man klāt!
— Tas ir karnevāls, džentlmeņi, — sarkanais kamzolis atkārtoja. Viņš bija ekstāzē. — Nekur tā nav, tikai pie" mums, — par godu pilsētas dibināšanas simtajai gadadienai. Vai sapratāt? Meitene ir glīta. Dodiet viņu šurp, lai uzdzied un padejo. Nabadzīte, kā viņai mirdz actiņas! Varbūt esat viņu nozaguši? Es redzu, ka viņa gribētu pavizināties.
— Nē, nē, — Dēzija iekliedzās.
— Žēl, ka starp mums ir ūdens, — uzsauca Tobogans, — citādi es jums parādītu jaunu, skaistu masku.
— Vai tad jūs nesaprotat karnevāla jokus? — jautāja piedzēries resnītis. — Tas taču ir joks!
— Es… es… saprotu karnevāla jokus, — pēc mazas pauzes Tobogans stomīgi atbildēja, — bet saprotu arī, ka tādus vārdus esmu dzirdējis bez kāda karnevāla vai kā viņu tur sauc.
— No sirds jūtam jums līdz! — sauca sievietes. — Tad nu labi uzmaniet savu sirsniņu!
— Par piemiņu! — iesaucās sarkanais kamzolis. Viņš atvēzējās, un serpentīna lente garā spirālē nolaidās uz Dēzijas rokas, kas to līksmi saķēra. Lenti dūrē sažņaugusi, viņa pagriezās un smējās.
Attālinādamās sabiedrība laivā mūs vēl apveltīja ar raibu raibajiem pa jokam domātiem novēlējumiem un lāstiem, kā arī ar padomu drīzāk steigties uz krastu.
— Skat, kas te par būšanu! — Proktors noteica, pieri berzēdams.
Dēzijas vairs nebija pie mums.
— Protams! Aizskrēja! Aizskrēja saģērbties, — Bolts piezīmēja. — Bet jūs, Tobogan?
— Es arī braukšu, — Tobogans gausi noteica, kaut ko pārdomādams. — Jābrauc. Tur, domājams, iet jautri, bet viņai jau tas kā radīts.
— Brauciet, — Proktors izlēma, — arī es pasēdēšu ar puišiem bārā. Ceru, ka jūs nāksiet kopā ar mums. Atcerieties par naktsmītni. Ja gribat, varat pārgulēt uz «Niras».
— Ja būs vajadzība, — es atbildēju, vēl nezinādams, kas mani sagaida, — tad izmantošu jūsu viesmīlību. Mantas pagaidām atstāšu tepat uz kuģa.
— Izrīkojieties kā savās mājās. Vietas diezgan, — Proktors noteica.
Pēc tam visi jautri un nepacietīgi aizsteidzās saposties. Es sapratu, ka pēc ilgām okeāna bezgalībā pavadītām ceļa dienām šie negaidītie nakts svētki ar savu svinīgo noskaņojumu visus aizrāva un vilināja, tāpēc nebija ko brīnīties par vienprātību braucienā uz krastu. Es biju redzējis karnevālus Romā un Nicā, taču karnevāls tropu tuvumā, okeāna malā, interesēja arī mani. Bet, galvenais, es zināju un biju pilnīgi pārliecināts par to, ka sastapšu Biči Senielu, meiteni, par kuru atmiņas nepagaisa visas šīs dienas, šūpodamas mani gaišu, nenoteiktu domu viļņojumā.
Man vajadzēja posties starp matrožiem, un mēs traucējam cits citu. Šaurajā starpklājā starp atvērtām lādēm tik tikko varēja apgriezties. Bolts aizņēmās naudu no Perlina, Čekers no Smita. Viņi skaitīja naudu un steidzīgi skuvās, ieputodami sejas ar ziepju gabalu. Viens sēja kurpju auklas, cits saskaitīja naudu. Bolts apsveica mani ar laimīgu atbraukšanu, un es, pasaucis viņu sānis, iedevu piecus zelta naudas gabalus priekš visiem. Viņš spieda man roku, pamirkšķināja un nosolījās pārsteigt biedrus ar bagātīga cienasta pasūtīšanu viesnīcā un tikai vēlāk atklāt viņiem noslēpumu, no kurienes tas nācis.
Saņēmis vēl novēlējumus jautri pavadīt nakti, es izgāju uz klāja, kur sastapu Dēziju jaunā muslīna tērpā ar zeltaini pelēku mežģīņu lakatiņu ap galvu; viņa turējās zem rokas Toboganam, kas bija uzcirties diezgan nepie guļošā, zilā uzvalkā ar tumši sārtu kaklasaiti; viņa pa reizi veidotajai, iedegušajai sejai tomēr labāk piestāvēja eļļotā audekla blūze ar vaļēju kaklu. Jūrnieka cepure ar siksniņu un zelta enkuru nepavisam nesaskanēja ar kak lasaiti, bet viņš smaidīja tik laimīgi, ka es neuzdrīkstējos ko kritizējamu saskatīt. Papēžiem klaudzinādams, no ka jītes izrausās arī Proktors; vecais vīrs bija palicis uzticīgs savai apvalkātajai čičunča žaketei ar zilu lakatiņu ap kaklu, tikai viņa baltā cepure ar melnu, taisnu nagu pauda Dēzijas gādīgo roku uzburtu svaigumu.
Dēzija bija satraukta, to redzēju no viņas nedrošā smaida un aizturētās nopūtas, kārtojot tērpa piedurkni. Acis viņai mirdzēja. Viņa nebija gluži droša par to, vai viss apģērbā ir tik labi, kā vajadzētu. Es pateicu:
— Jūsu tērps ir ļoti skaists.
Viņa iesmējās un pastūma lakatiņu tuvāk smalkajām uzacīm.
— Vai tiešām jūs tā domājat? - viņa vaicāja. — Bet ziniet, es pati to pašuvu.
— Viņa visu šuj pati, — teica Tobogans,
— Ja viņš to dabūs par sievu, kā izlielās, tad… — un Proktors nobeidza tā savādi: — Tādu sievu neviens nevar izdomāt, viņa pati tāda radusies.
— Ejam, ejami — Dēzija iesaucās, atskatīdamās uz pienākušajiem matrožiem. — Ko jūs tik ilgi tūļājaties?
— Lūdzam piedošanu, Dēzij, — Bolts mēļoja. — Mēs ielaistījāmies ar smaržām un izmeklējām piemiņas dāvanas šejienes jaunkundzēm.
— Ko nu mels, — viņa teica. — Es taču zinu, ka tu esi precējies. Bet jūs — ko jūs darīsit pilsētā?
— Es staigāšu pa ļaužu pilnajām ielām, noskatīšos, ieturēšu vakariņas un — vai nu atradīšu, kur piemesties, vai atgriezīšos pārgulēt uz «Niras».