Pa to starpu matroži jau bija ielēkuši laivā, kas šūpojās uz ūdens kuģa pakaļgalā. «Traucošās» laiva karājās pie ceļamā bloka, un Dēzija uzsita tai ar plaukstu, sacīdama:
— Jūsu ala, kurā jūs braukājāt. Kā tu domā, — viņa uzrunāja Proktoru, — vai tas kuģis «Pa viļņiem traucošā» jau varētu būt ieradies šeit?
— Esmu pārliecināts, ka Gezs ir še, — Proktors uz viņas jautājumu atbildēja rnan. — Rīt pat, es domāju, jums būtu jāiesniedz sūdzība, un varat paļauties uz mani.
Es pats gaidīju sastapšanos ar Gezu un ne vienu reizi vien biju domājis par to, kā tas notiks, bet zināju arī, ka šim gadījumam tagad ir cita nozīmība, nevis kriminālas vajāšanas raksturs. Tāpēc, pateikdamies Proktoram par viņa gatavību izpalīdzēt un taisnīgo sašutumu, es nedomāju ne steigties, ne izpaust sevišķu centību.
— Šodien nav darīšanu diena, — es noteicu, — bet rīt visu labi pārdomāšu.
Pēdīgi mēs visi bijām sasēdušies, airu vēzieni, kas nesa mūs projām no «Niras» ar tās vientuļo uguni mastā, ievadīja mūsu iekšējās nepacietības trauksmi šīs nakts kustības vispārējā ritmā. Viļņu svaidīgajām ēnām pa vidu dzirksteļodams šūpojās uguņu mirdzums. Liesmojošas gaismas strēles, no krastmalas nākdamas, aizplūda tumsā, un mūzika kļuva tik skaidri sadzirdama, it kā spēlētu slēgtā telpā. Mēs sastapām vairākas lieliski uzpostas laivas un tvaika kuterus, kas, spožas gaismas apņemti, pret tumšajiem viļņiem izskatījās kā jautri rēgi. Lāgu lāgiem mums no tiem kaut ko uzsauca vesels koris balsu reizē, tā ka nevarēja atšķirt atsevišķus vārdus, bet es sapratu, ka viņi mums pārmet mūsu laivas nepiedienīgi tumšo, drūmo izskatu. Mēs nobraucām garām tvaikonim, kas bija pārvērsts par lustru, un sākām tuvoties krastmalai. Tur drūzmējās, steidzās un skraidīja cilvēks pie cilvēka biezā pūlī. Spilgtajā gaismā es ieraudzīju astoņus spalvu pušķiem izgreznotus zirgus, kas vilka milzīgu platformu ar tornīšiem un paklājiem, visgarām apvītu ar apelsīnu ziediem. Uz šīs platformas dejoja cilvēki zaļos cilindros un oranžas krāsas svārkos; seju vietā tiem bija komiskas maskas ar resniem vaigiem un milzu brillēm. Turpat grozījās arī dāmas īsos, zilos bruncīšos, pus- maskās slēptām sejām; garās šalles plivinādamas, rokas sānos iespiedušas, viņas braši dejoja. Visapkārt platformai nesa degošas lāpas.
— Ko viņi tur dara? — Dēzija iesaucās. — Kas tie tādi?
Es viņai paskaidroju, kas ir karnevāla ekipāžas un kā tās tiek izgreznotas Eiropas dienvidos. Tobogans domīgi piebilda:
— Ja padomā vien, tādu naudu izsviež par niekiem!
— Tie, Tobogan, nav nieki! — meitene jautri atsaucās.
— Tie ir svētki. Cilvēkiem ir vajadzīgi svētki, kaut retumis. Tas taču ir labi, ja ir svētki! Un vēl tādi!
Paklusējis Tobogans atbildēja:
— Vai nu tā, vai citādi, bet es domāju, ka ar vienu tūkstošo da|u no še izsviestās naudas, ja tā būtu nākusi manās rokās, es uzceltu māju un iekārtotu labu saimniecību.
— Var jau būt, — Dēzija izklaidīgi attrauca. — Es neiešu strīdēties, bet tad mēs pēc divdesmit sešām dienām, pavadītām okeāna vientulībā, nebūtu redzējuši visu šo skaistumu. Un cik daudz vēl priekšā!
— Stūrēt uz kāpnēm! — Proktors uzsauca matrožiem.
— Ievilkt airus!
Laiva piestājās izraudzītajā vietā — pie akmens kāpnēm, kas veda lejup četrstūrainā laukumiņā, tur laivu piesēja pie plātnē ieskrūvēta gredzena. Visi steidzās augšup. Proktors noslēdza ap airiem apņemto ķēdi, piekāra atslēgu, un mēs izšķīrāmies. Turpat tuvumā bija arī viesnīca.
— Tad nu mēs pagaidām būtu pie vietas, — Proktors sacīja, aiziedams kopā ar matrožiem, — bet jūs nu pierau- giet, ka tiekat galā ar dāmu, mums nav pa ceļam.
— Uz redzēšanos, Dēzij, — es uzsaucu meitenei, kas mīņājās aiz nepacietības.
— Bet,.. — viņa iesāka un uzmeta skatienu Toboganam.
— Novēlu jums labi izpriecāties, — jūrnieks teica. — Nu, Dēzij, iesim.
Viņa atskatījās uz mani, pamaja ar paceltu roku, un jau nākamajā mirklī es pazaudēju viņu no redzes, aizrautu viesuļaini drūzmīgajā pūlī: gaidu satraukumā palūkojos visapkārt, un pirmoreiz pēc trim dienām, it kā gluži tuvu pateikti, manī atkal atskanēja vārdi — Biče Seniela. Atkal redzēju viņas neaizmirstamo seju.
Kopš šā brīža doma par viņu vairs nepameta mani, un es devos līdzi dzīvākās kustības straumei, kas, no krastmalas virzīdamās, iegriezās jūrai pievērstajā laukumā, to šķērsojot. Atrados svešā pilsētā, — šī izjūta man allaž bijusi sevišķi mīļa. Šoreiz turklāt vēl ieraudzīju pilsētu man svešu svinību gaismā un, iekļaudamies ņudzīgajā pūlī, sāku apskatīties, kas notiek visapkārt; es gāju nesteigdamies un nevienu neizprašņādams, tāpat kā man nekad nav paticis taujāt, kā sauc puķes, kas mani sevišķi pārsteigušas ar savu krāsu savdabīgo jaukumu.
Vēlāk es taču arvien uzzināju šo puķu nosaukumus. Bet vai tas pavairoja krāsas un ziedlapiņu skaitu? Nē, tikai šķita, it kā uz puķes būtu uzsēdusies vabole, kuru vairs nevar nokratīt.
XXII nodaļa
Es zināju, ka rīt no rīta ieraudzīšu citu pilsētu — pilsētu, kāda tā ir, gluži citādu, nekā redzu tagad, kad zem naksnīgi tumšajām debesīm zeltainā gaismā atmirdz tās namu fasādes. Lielākoties tās bija divstāvu mūra celtnes, aplipušas ar verandu un balkonu nojumēm. Nami spiedās cieši cits pie cita, un no visiem plūda gaisma. Vietām jumtu nokarēm pāri slējās tumši palmu vēdekļi; citur to spilgti zaļais spīdums, apakšā spožāks, lika nojaust aiz sienas noslēptu ilumināciju. Visdažādāko krāsu, veidu un zīmējumu papīra laterniņas bija izkārtas tādā pārpilnībā, ka traucēja saskatīt pilsētas īsto seju. Laternas karājās šķērsām pāri ielām, spulgoja uz balkonu margām, starp tepiķiem, garās vītnēs aizslīda tālumā. Dažviet ielu perspektīva atgādināja baletu, kur ugunis, puķes, zirgi un gleznainā ļaužu drūzma šķita izniruši ntf tūkstoš pasakām, lai maskās vai bez tām karnevāla troksni ieskaņotu mūzikā, kas skanēja pa visu pilsētu.